Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Latviešu bērnu garīgā dimensija
iesūtīts: 2012.09.17 02:26 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Pieņemu, ka daļai no latviešiem, kuri atstājuši Latviju, ir vismaz elementāras zināšanas par kristietību, kuras viņi guvuši savās draudzēs, apmeklējot svētdienas skolas , iesvētāmo nodarbības, Bībeles stundas vai arī mācoties Reliģijas vēsturi skolās. Latviešu bērni un viņu vecāki, kuri dzimuši un uzauguši ārpus Latvijas, savu garīgo dzīvi kopuši, atbilstoši savas mītnes zemes sniegtajām iespējām. Mēs katrs dzīvojam ar tiem reliģiskajiem priekšstatiem, kas mums vislabāk palīdz saprast pašam sevi un savus līdzcilvēkus mūsdienu pasaules un ikdienas dzīves kontekstā.

Šovasar, piedaloties Pasaules latviešu skolotāju konferencē Rāmavas muižā Latvijā, veicu aptauju, kurā vēlējos noskaidrot kristietības vietu un nozīmi ārpus Latvijas esošajās Latviešu skoliņās un arī pašu skolotāju attieksmi pret kristietību.Apkopotās atbildes atklāja daudz bēdīgāku ainu, nekā spēju to iedomāties.Ja Amerikā, Kanādā un Austrālijā atsevišķās draudzēs vēl tiek pasniegta ticības mācība, bet arī tur Latviešu skoliņām ir aizvien lielāka tendence norobežoties no Baznīcas, tad Eiropas valstīs latviešu bērni labākajā gadījumā saņem vien  iespēju piedalīties Ziemassvētku vai Lieldienu sarīkojumos. 

   Ārpus Latvijas Latviešu skoliņās satiekas bijušās trimdas latviešu bērni un bērnu vecāki un tie, kuri Latviju atstājuši relatīvi nesen- katrs ar saviem reliģiskajiem priekšstatiem.Kaut arī nākuši no dažādām mācīšanas un audzināšanas sistēmām, turklāt, ar dažādu kultūras un arī izglītības līmeni, ar bieži vien atšķirīgām ģimenes tradīcijām, mēs esam pie viena kopīga darba lauka- pie latviešu bērnu mācīšanas un audzināšanas uzdevuma.Mums jābūt pilnīgā skaidrībā par mērķi- kādu mēs gribam redzēt latviešu bērnu pēc 20, 30 vai vairāk gadiem? Uz kādām garīgām vērtībām jābalstās šai topošajai personībai, lai ne tikai latviešu tautā, bet arī pasaulē, kurā dzīvojam, ienestu līdzcietību, taisnīgumu un godaprātu? Jo ne tikai ģimenē, bet arī katrā darba vietā, katrā sabiedrībā un valstī mīlestība un līdzcietība ir miera pamatbalsti.

    Mēs visi bez izņēmuma, kopā ar citām tautām, dzīvojam šajā zinātnes un tehnoloģiju straujās attīstības laikā un neraugoties uz to, kurā planētas pusē katrs atrodamies, lietojam šo materiālo komfortu un labklājību.To lieto arī mūsu bērni, un mēs ar sajūsmu vai raizēm vērojam, cik agīnā vecumā viņi iemācās darboties ar modernajiem saziņas līdzekļiem- mobilajiem telefoniem vai internetu.

  Taču šim pozitīvajam aspektam neatraujami  līdzi nāk arī bažas par to, ka liekot uzsvaru uz šīm prātu attīstošajām nodarbībām, mēs riskējam pazaudēt tos cilvēku zināšanu aspektus, kas sekmē godīgas un altruistiskas personības veidošanos.

   Zinātne un tehnoloģijas nespēj aizstāt mūžsenās garīgās vērtības, kas lielā mērā ir atbildīgas par pasaules civilizācijas attīstību. Tāpēc vairāk kā jebkad jācenšas līdzsvarot materiālo attīstību un garīgo vērtību attīstību- prātu un sirdi.

    Mūsu bērni jau tagad dzīvo pasaulē, kurā bez kristietības pastāv hinduisms, islāms, konfūcisms, judaisms, džainisms, sikhisms,daoisms, budisms u.c reliģijas, kas uztur mīlestību kā ideālu un kur katra no reliģijām cenšas ar garīgām nodarbībām padarīt savus sekotājus par labākiem cilvēkiem.Jauktu laulību ģimenēs dzimušie bērni , kurāv viens no vecākiem ir latvietis, jau agrā bērnībā saskaras ar šīm reliģijām.  Tās visas māca morāles principus, lai attīstītu prātu, ķermeni, runu un noteikumus: tev nebūs melot, tev nebūs zagt,tev nebūs citam dzīvību atņemt u.tml. Nesavtīgums ir kopējs pamats visām reliģijām, kas rāda ceļu pretim labestībai.Un mums jābūt tik gudriem, iejūtīgiem un arī iecietīgiem, lai saprastu, ka visas pasaules reliģijas ir nepieciešamas, lai bagātinātu cilvēku garīgo pieredzi un pasaules civilizāciju.Cik dažādi ir cilvēki, tik atšķirīgi katrs izjūt dvēseles mieru un harmoniju ar Dievu.Tāpēc arī dažādās vietās pasaulē , dažādas mentalitātes cilvēkiem ir atšķirīgas mantotās nacionālās tradīcijas un atšķirīgas garīgās vajadzības.

    Latvija un latvieši šajā kontekstā nepavisam nav izņēmums.

    Diemžēl, nepietiekamu pētījumu rezultātā , nepietiekamas izglītības un, diemžēl, arī neizkoptas diskusiju kultūras rezultātā  kristīgā reliģija un latviešu folklora bieži tiek uztvertas kā nesavienojamas dzīves uzskati.

   Pirmo reizi ar šo problēmu saskāros, kad ,uzsākot Latvijas luterāņu Baznīcā vadīt Svētdienas skolas, izveidoju bērniem ilustrētu grāmatiņu ar nosaukumu „Jaunā bitīte”, ko rakstīju kā turpinājumu savulaik arhibīskapa Teodora Grīnberga izdotajiem bērnu žurnāliņiem „Bitīte”. Atceros kādā mācītāju konferencē pret mani ļoti asi vērstas frāzes, kas man toreiz likās gandrīz vai neiespējami, jo, pirmkārt, tolaik biju pārāk ideālos uzskatos par mācītājiem un uzskatīju viņus visus par garīgām autoritātēm, un, otrkārt, man bija pilnīgi nesaprotami, kāpēc, ievietojot kristīga satura grāmatiņā bērniem piemērotas tautas dziesmas, tās varētu mazos bērnus samaitāt vai aizvest maldu ceļos, kā tas man toreiz tika norādīts. Tas arī bija pamatiemesls, kāpēc neturpināju šo grāmatiņu izdot. Līdz šai dienai mana pārliecība nav mainījusies, bet drīzāk nostabilizējusies un nostiprinājusies, rūpīgi pētot un iedziļinoties šajā jautājumā. Pamatiemesls asām un nosodošām reakcijām ir zināšanu trūkums.

   Visasāk šīs domstarpības izpaužas Rīgā un dažās latviešu luterāņu draudzēs ārpus Latvijas, kur, piemēram par neiespējamu uzskata dievkalpojuma laikā dziedāt kokles pavadījumā.Kaut arī Bībelē skaidri norādīts,lai dzied un slavē Dievu ar kokļu, cītaru skaņām u.c. mūzikas instrumentiem.

    Latgalē, piemēram, šādas problēmas nepastāv. Šīs domstarpības nav arī Lietuvā.Latvijas katoļu apvidos- Latgalē un suitos joprojām ir saglabājušās pirmskristīgās ieražas un tradicionālā latviešu mūzika, kur tanī pat laikā cilvēki šajos novados ir izteikti reliģiozi kristieši.Latgalē, piemēram,praktiski visās katoļu draudzēs lielajos baznīcas svētkos ir euharistiskās procesijas tradīcija, kur liturģiskā rita veicēji- draudzes meitenes uzvelk vai nu baltu līgavas tērpu vai arī tautas tērpu. Dievnamos ir pat speciālas garderobes, kuros šie tērpi atrodas līdzās citiem kalpotāju apģērbiem. Alsungā, piemēram, suitu sievas katru svētdienu iet uz dievkalpojumiem tautas tērpos, nemaz nerunājot par laulībām, kur tas ir pavisam pašsaprotami.

   Manuprāt,  tieši šī tautas garīgā mantojuma saprātīga pielietošana latviešu bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā būtu viens no vērtīgākajiem ieguldījumiem mūsu tautas tagadējās un nākamo paaudžu ētisko un estētisko vērtību saglabāšanā.Tā būtu spēja respektēt cita viedokli un  un izprast, ka,  kristīgā identitāte nekādā gadījumā neliek atteikties no savas valodas un tradicionālā dzīves veida, vai ka tautas gara mantojums būtu  pretrunā kristietībai.

   Ja vērojam , kāda attieksme latviešu kristiešiem ir pret mūsu folkloru, tad redzam ka protestantu konfesijas , it sevišķi baptisti, ļoti noraidoši izturas pret tautas dziesmu dziedāšanu. Viņu vidū nereti izpaužas pat atklāta neiecietība pret tautas folkloru. Baptisti  izvēlas labāk moderno kultūru, pārņemot , piemēram tieši tulkotas bērnu kristīgās grāmatas no Amerikas ar tādiem vārdiem, kā Maikls, Džons u.tml. Arī luterāņi savā praksē pamatā orientējas uz garīgās dzīves apzināšanu un līdz ar to attiecības ar sakralitāti pakļauj diezgan racionālai prāta kontrolei, tādējādi  izriet,ka viss, kas atrodas ārpus Evaņģēlija, it kā neiederas pie kristīgās tradīcijas. Taču jāņem vērā, ka ikvienā pasaules uzskatā ir arī radikālais virziens, kura piekritēji , piemēram, tautas dziesmu izmantošanā  saskata pagānu dievību pielūgšanas izpausmes.

   Ja kristietība saskaras ar kādu citu reliģiju, piemēram, ar kādu dievību pielūgšanu, tad tās jau ir divas dažādas reliģiskas sistēmas.

   Nereti tiek runāts par to, ka latviešu folklora ietver arī buršanas tradīcijas. Taču maģijas nolūkos var tikt izmantoti dažādi teksti, tai skaitā arī Bībele.

   Maģija ir apzināta cenšanās pārdabiskā veidā , manipulējot ar pārdabiskiem spēkiem un vārdiem panākt sev vēlamo rezultātu, un buršana ir viens no maģiskās darbības veidiem, kuras mērķis ir pārdabiski iespaidot lietu norisi savās interesēs.

   Reliģija ir augstāka.Kristietībā svarīgākais ir Dieva pielūgsme un paļaušanās uz Dievu. Tāpēc reliģija un maģija ir divas pilnīgi dažādas lietas, un šo faktu nezināšana liecina par viduslaiku tumsonību. 

   Latviskais un kristietība nav viena satura.Zīmējumā vislabāk to varētu attēlot kā krustu, kur vertikālais krusta elements simbolizē cilvēka reliģiozitāti, resp. Kristietību, bet horizontālais krusta elements nozīmē etniskumu, piederību pie noteiktas kultūrtelpas konkrētā dzīves laikā. Cilvēks pats atrodas krustpunktā.

    Evaņģēlijs tika sludināts dažādu seno cilšu valodās, un neviens tolaik vardarbīgi neuzspieda cilvēkiem mācīties latīņu vai baznīcslāvu valodu.Tāpat arī latviešiem Evaņģēlijs nav jālasa Jēzus runātajā aramiešu valodā,nav jālūdz Dievs aramiešu valodā, bet Bībele ir iztulkota latviski.

    Manuprāt, viens no pamatiemesliem, kāpēc līdz šai dienai nav izdevies kristietību un latviešu tautas garīgo mantojumu līdzsvarot ir tas, ka gadu simteņiem kristietība bijusi vācu, zviedru, poļu vai krievu kungu pārziņā.Latviešiem pašiem nav bijis ne laika, nedz arī resursi pie šī jautājuma strādāt un dot latviski kontekstuālu atbildi uz Dieva atklāsmi Kristū.Nopietni pētījumi kristietības un latviešu tradīciju mijiedarbības laukā joprojām nav veikti ne no kristīgās Baznīcas, nedz arī no folkloristu puses.

   Atsevišķi mēģinājumi rast līdzsvaru starp šīm divām sfērām  vērojami 19.gs. otrajā pusē un 20.gs.sākumā. Tolaik par šo jautājumu interesējās ne tikai nacionāli noskaņoti mācītāji, bet arī jaunās latviešu inteliģences pārstāvji.Arī citu zemju pieredze rāda, ka kristietība ir nostiprinājusies vietējā kultūrā un kļuvusi par šīs zemes reliģiju, kur abas viena otru papildina. Jo cilvēks nevar būt tīri abstrakti reliģioza būtne.Viņš nespēj realizēt savu garīgumu abstraktā telpā.Tad viņš būtu kosmopolīts. Cilvēks nevar pastāvēt, neņemot vērā to kultūru, kurā viņš nācis pasaulē, iepazinis un kurā dzīvojis. Vācu izcelsmes amerikāņu teologs Pauls Tillihs teicis, ka kultūra ir reliģijas forma un reliģija ir kultūras saturs, un tās nekādā gadījumā nav savā starpā konkurējošas. Tas, kas piešķir kultūrai dziļumu, ir reliģija. Tā kultūra, kuru mēs radām caur tradīciju un caur citām izteiksmēm ir  tikai reliģijas forma. Mūsu tautai, līdzīgi citām Eiropas valstīm, šī reliģijas forma ir kristietība- to mēs varam skatīt arhitektūrā, glezniecībā, tēlniecībā, saklausīt mūzikā utt. Tāpēc jau 19.gs. saprata, ka izglītotam kristietim vismaz kaut kas jāzina arī  no nacionālās kultūras.

   Latvijas kultūras vēsture liecina, ka Kristietības un tautas kultūras kopsakarības bijušas daudzveidīgas, un abu šo sfēru attiecības nav bijušas noliedzošas.Sākot ar prūšu mācītāju Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš dzīvojis Rīgā un pētījis dažādu Eiropas tautu pasakas un dziesmas, līdz latviešu katoļu un luterāņu mācītājiem, kuri bijuši lieli tautas dziesmu zinātāji un krājēji.Redzamais latviešu luterāņu teologs Ludvigs Adamovičs 1939.gadā izdevis grāmatu”Latviskums mūsu dievkalpojumos”.19.gs. vidū un arī vēlāk , aktīvi folkoras vācēji bija mācītāji brāļi Skrindas, Augusts Bīlenšteins, Pīters Smelters un citi.Vairāku gadsimtu garumā mūsu senči gāja gan baznīcā, gan arī svinēja Jāņus. Un tā tas notiek arī tagad. Esmu bijusi Jāņos vasarā , kur Latvijas un ārpus Latvijas luterāņu Baznīcas arhibīskapi dejo tautas dejas kopā ar Latviešu tautas folkloras grupu jauniešiem, un tas  visiem klātesošajiem bijis pieņemami un saprotami.

   Tā ir cilvēka garīgās inteliģences pazīme- saskatīt pasauli plašāku un ar nacionālu lepnumu ieraudzīt tajā arī savas tautas mantotās kultūras pienesumu.

       Folklora ir tautas gara radošās darbības rezultāts, ko var pierakstīt, apkopot, publicēt un iemācīties.Tie ir dažādi teksti- pasakas,dziesmas, dejas, ornamenti un etnogrāfiskās krātuvēs savākti tautastērpi, jostas, koka vai māla darinājumi.Tradicionālā kultūra ir vide, kurā darbojas noteikti likumi un kurā pastāv tā sauktā klasiskā folklora.

   Arī vārds „Dievs” nāk no pirmskristīgās reliģijas, un tam ir senas indoeiropiešu valodas saknes. Kā „Deiwos” tas ir viena no galvenajām indoeiropiešu dievībām, un šim vārdam ir saistība ar „mirdzošajām dienas debesīm”. Latvieši un lietuvieši turpināja šo vārdu lietot arī pēc tam, kad Latvijā ienāca kristietība.(Lietuvieši- „Deiwos”).

   Latviešu tautas dziesmās bieži lasāms nevis Dievs, bet Dieviņš. Kontekstā redzams, ka šie vārdi visbiežāk apzīmē vienu un to pašu augstāko garīgo personu.

   Līdzīgi, kā kristīgajā Baznīcā kustība „Atdzimšana un atjaunošanās” ar tai paraleli aktīvu Svētdienas skolu vilni Latvijā, arī folkloras kustībā astoņdesmito gadu pirmajā pusē, līdz pat 1988.gadam bija morāla skaidrība un zināms virsuzdevums- saglabāt tautas garīgo mantojumu un tautas dvēseli,un neatļaut tai aiziet bojā.

   Kad 1988.gadā folkloras festivāla Baltica laikā pirmo reizi tika pacelti tautas karogi, šis mērķis simboliski jau bija saniegts.Pēc Valsts neatkarības atgūšanas mērķis it kā pazuda, un gan kustība „Atdzimšana un atjaunošanās”, gan arī Folkloras kustība zaudēja savu sākotnējo nozīmi.

   Cilvēki tagad var brīvi izvēlēties, kādu garīgumu un kādas vērtības likt savas dzīves pamatā. Līdz ar to ir mainījusies attieksme gan pret kristietību, gan arī pret tautas folkloru.

   Tās abas ir vairāk vai mazāk institucionalizējušās. Piemēram, folklora un tās apgūšana nonākusi kultūras un izglītības iestāžu pārziņā, tā kļuvusi sakārtotāka,Kultūras ministrijas paspārnē ir Tautas mākslas centrs, Latvijas Universitātē ir Etniskās kultūras centrs, kā arī vairākas citas organizācijas un centri.

   Kristīgās Baznīcas vadītāji  bērnu kristīgās audzināšanas vietā izvirzījuši citas prioritātes.

   Tie cilvēki, kuri pirms Latvijas neatkarības atgūšanas ieguldīja lielu darbu tautas garīgā mantojuma saglabāšanā,pagājuši malā, bet tas nenozīmē, ka viņu sirdis deg mazāk par savu tautu.

   Piemēram,Austris Grasis, baltu valodas pētnieks, pēc pārcelšanās no dzīves Vācijā uz Latvijā atjaunoto lauku sētu Skaņākalnā, turpina pulcēt ap sevi  cilvēkus, kuriem rūp mūsu tautas garīgā mantojuma kopšana un saglabāsana. Kopā ar savu dzīvesbiedri Ievu, Latvijas TV žurnālisti, viņi izveidojuši „Skaņākalna institūtu”,kur uz semināriem kopā nāk ne tikai folkloras, bet arī kristietības pārstāvji, bibliotekāri, žurnālisti un literāti,lai meklētu jaunus virzienus mūsu tautas garīgā mantojuma saglabāšanā un īstenošanā. Tur noticis pirmais seminārs „ Latviskā dievatziņa un Kristietība. Kopīgais un atšķirīgais”. 

   Viņš katru vasaru kopā ar savu dzīvesbiedri Ievu organizē vasaras kursus ārzemēs dzīvojošiem latviešu bērniem, kuri latviskā vidē mācās iepazīt tautas garīgo mantojumu un kalt latviešu rotaslietas.Tā ir vide, kur reliģiozitāte netiek uzspiesta vai slēgtās telpās iemācīta, bet kur tā ietver cilvēku tik nemanāmi, bet tieši kā saules stari. Kur nav karojošas attieksmes pret kristīgām vērtībām, bet kur tiek smalki austa mūsu tautas dvēsele.

   Jaunietis, kurš būs padzīvojis šādā rimtā, klusā, bet garīgi piepildītā vidē diezin vai atļausies skaļi un rupji norādīt citu uzskatu vai citas reliģijas pārstāvim uz trūkumiem vai uz to, kas viņam personīgi šķiet nesaprotami.

    Patiesa reliģiozitāte kopumā cilvēku atšķir no citas dzīvās radības.Jau sv. Augustīns teicis:”Tu esi mani radījis ar ilgām pēc Tevis, mans Dievs. Un mana sirds ir nemierīga, kamēr tā atrod mieru Tevī.”  Cilvēka dabā ir nepieciešamība pēc svētuma, tāpēc cilvēks tiecas pēc Dieva un pielūdz Viņu.

   Mēs redzam, kas notiek tad, ja cilvēks Dieva vietā liek naudu, varu un pat zināšanas, ar kurām ar dažādu psiholoģisku metožu palīdzību iemācījies manipulēt. Cilvēks bez sirdsapziņas, bez žēlastības, bez kauna un bez līdzjūtības ir sliktāks par zvēru.

   Tāpēc ir svarīgi, vai cilvēks vispār atzīst savu tieksmi pēc garīguma vai neatzīst.Tikai pēc tam var sekot jautājums- kādu garīgumu izvēlēties?

   Šis jautājums sevišķi  aktuāls kļūst tiem bērniem un jauniešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Kā bērnam ne tikai apzināties, bet arī pieņemt savu atšķirīgo etnisko identitāti, ja ikdienā visapkārt ieslēdz nelatviešu vide ar citu valodu, citu mentalitāti un citām tradīcijām?

   Šīs konferences ietvaros daudz tika runāts par latviešu valodas mācīšanu. Tas ir svarīgi. Taču pieredze rāda, ka valodas apguve vien automātiski nenosaka cilvēka piederību iemācītās valodas tautai. Piemēram, vācietis, iemācījies spāņu valodu, līdz ar to tūlīt nekļūst par spāni. Līdzīgi tas ir ar latviešu valodu. Tāpēc arī mans referāta mērķis ir rosināt kopīgi domāt par latviešu garīgās dimensijas attīstību, ar ko mēs atšķirtos citu tautu un nāciju vidū- kontatēt, kur atrodamies, uz kādām vērtībām šobrīd balstāmies un ko šajā jautājuma praktiski darīsim nākotnē? Latviskā identitāte allaž atrodas transformācijas procesā, un varbūt ir pienācis īstais brīdis, lai pie viena galda sēstos kristīgo vērtību un tautas kultūras glabatāji, lai radītu vienotu, jaunu mācību programmu latviešu bērniem un jauniešiem, kurā būtu iekausētas gan kristīgās, gan arī latviešu tautas folkloras garīgās vērtības.

   Kā jau minēju,prakse liecina, ka  Latviešu skoliņas bieži  ir atdalījušās no draudzēm.Ticības mācības programmas, tādas, kādas tās bija noderīgas pirms 50 gadiem, nav pielietojamas šodienas skoliņās.Amerikas un Kanādas latviešu skoliņās, kur ticības mācība vēl tiek pasniegta, lielā mērā balstās uz vietējā mācītāja iniciatīvas, veidojot katrai atsevišķai stundai jaunus materiālus. Tas ir ne tikai laikietilpīgi, bet arī nerada to vienojošo garīgo gaisotni, kas tik nepieciešama gan skolotājiem, gan arī vecākiem un bērniem.Eiropas latviešu skoliņas vairāk vai mazāk atrodas formēšanās stadijā un , kā minēju , bērnu garīgā audzināšana parsvarā izpaužas  Ziemassvētku vai Lieldienu sarīkojumos.

   Piederības sajūta kādai grupai vai arī tautai veidojas nevis to no malas vērojot, bet gan personīgi piedaloties un sniedzot arī savu ieguldījumu. Kopīgi darbojoties izaug draudzība, uzticība un arī morāls atbalsts, kas tik nepieciešams mūsdienu steigā, kad cilvēki, pat tuvi ģimenes locekļi atsvešinās un mēdz sarunāties pat vienā mājā dzīvojot,  tikai elektroniski.

  Latviskā kristietība, ko bērns varētu apgūt latviešu skoliņās, bet turpināt to iedzīvināt savās mājās un draugu lokā varētu veidoties par stipru garīgu pamatbalstu, kas palīdzētu viņam noturēties šajā mainīgajā pasaulē. Tā būtu skaidra atbilde katram jaunajam cilvēkam uz savas identitātes meklējumiem, esot tālu projām no Latvijas.

   Jau pašlaik vairāki latviešu skolotāji un mācītāji iegulda lielu darbu, lai latviešu valodas un ticības mācības nodarbībās integrētu latviešu tautas dziesmas u.c.latviešu folkloras elementus. Ārvalstīs dažādām tautām  ir neskaitāmas labas vai ne tik labas kristīgās mācības programmas, bet nevienā no tām nav pilnīgi nekas no tā, ko var sniegt un kas tik akūti nepieciešams tieši latviešu bērniem un jauniešiem. Arī tās kristīgās programmas un grāmatas, kuras Latvijā tulkotas no dažādām svešvalodām, ir būtībā svešas latvieša dvēselei. Tad kāpēc „nesākt peldēt pret straumi” un ķerties kopīgi klāt vienam lielam un svētam darbam?

   Jāsāk likt kopā tās iestrādes un tos mācību materiālus, kuri jau tagad ir izstrādāti un gan elektroniski, gan arī iespiestā veidā jāsniedz lietošanai latviešu skolotājiem un vecākiem. „Jāceļ saulītē” tie klusie darba rūķi, kuri strādājuši, bieži vien pateicības vietā saņemot neizpratni vai pat nosodījumu.Mums kopīgi jārada reāla uzskatu vienotība par latviešu garīgajām pamatvērtībām, kuras skar ikviena cilvēka sirdi. Un nevis karojot par tiem atsevišķajiem punktiem, kur domas dalās un prasa gadiem ilgu rūpīgu pētniecību, bet par kopēju platformu izvēlēties visu to nacionālo garīgo bagātību, kas gaida savu praktisko pielietojumu šodien un tagad.

   Daudzus mulsina jautājums, kāpēc kristietību no Eiropas izspiež islāms, kāpēc krustus kristīgo baznīcu smailēs aizvien vairāk nomaina mēnestiņi un  baznīcas tiek pārvērstas par klubiem? Kāpēc mēģinājumi izveidot taisnīgāku un godīgāku valdību Latvijā cieš neveiksmi pēc neveiksmes? Kāpēc pat baznīcu pasparnē ētiku un cēlus principus noslāpē egoisms?  Atbilde ir viena- vienalga, vai tas ir politikā, ekonomikā vai kristīgajā baznīcā- tur, kur nav ētikas un garīga dzīves pamata, tur dzīve bez morāliskuma pazemina cilvēku līdz dzīvnieku līmenim, tur mūsu politikas dezorientētie instrumenti ir izkropļojuši pat augstākos ideālus un cēlos centienus.

   Morāliskums, līdzcietība, iejūtība un gudrība ir visu civilizāciju pamatakmeņi. Lai mūsu nākamā paaudze varētu veidot humānāku un taisnīgāku Latvijas valsti un latviešu sabiedrību jebkurā pasaules malā, šīs garīgās pamatvērtības bērnā jāizkopj un jāieauž jau bērnībā. Mēs nevaram gaidīt, lai nākamā paaudze izdarītu šīs pārmaiņas. Tās jāizdara mums pašiem.Mūsu uzticībai latviskās kristietības vērtībām jābūt tik stiprām, lai mēs spētu ar savu personīgo pieredzi sniegt piemēru pārējiem. Mums jācenšas dzīvot saskaņā ar tiem pašiem augstajiem morāles standartiem, ko cenšamies paust citiem, lai izdzēstu no latviešu tautas atmiņas frāzi:”Klausieties uz maniem vārdiem, bet neskataties uz maniem darbiem”.

  Noslēgumā citēšu rindas no franciskāņu tēva, dzejnieka un filozofa Eluā Leklēra grāmatas” Kada nabaga dzīves gudrība”: „Neviens nemīl tā, kā Viņš.Bet mums jācenšas Viņam līdzināties. Līdz šim mēs vēl neko neesam darījuši. Sāksim kaut ko darīt!

   Visneatliekamākais ir ilgoties iemantot Kunga Garu. Tikai Viņš var darīt mūs labus, tādus patiesi labus, un šī labestība veido vienu veselumu ar mūsu visdziļāko būtību.

   Kungs mūs ir sūtījis evaņģelizēt ļaudis. Ko nozīmē evaņģelizēt cilvēku? Redzi, evaņģelizēt cilvēku- tas nozīmē viņam sacīt:”Arī tevi Dievs mīl Jēzū Kristū.” Un ne tikai viņam to sacīt, bet patiešām tā domāt. Un ne tikai domāt, bet izturēties pret šo cilvēku tā, lai viņš sajustu un atklātu, ka viņā ir kaut kas atpestīts, ka viņā ir kaut kas lielāks un cēlāks, nekā viņš ir domājis, un lai viņā tādējādi pamostos jauna pašapziņa. Lūk, ko nozīmē pasludināt viņam Labo Vēsti. Tu to nevari darīt citādi,kā tikai piedāvājot savu draudzību- patiesu, nesavtīgu draudzību, kurā nav vietas augstprātīgai laipnībai, draudzību, kuras pamatā ir uzticība un cieņa.

  Mums jādodas pie cilvēkiem. Uzdevums ir sarežģīts. Pasaule un cilvēki ir plašs kaujas lauks, kurā notiek cīņa par bagātību un varu, un pārlieku daudzās ciešanas cilvēkiem apslēpj Dieva vaigu. Viņu vidū mums jābūt Visvarenā lieciniekiem, miera nesējiem, tiem, kurus nemāc kāre iegūt un kuri nenicina, bet kuri patiešām spēj kļūt par viņu draugiem,- tas ir viss, kas mums jādara. Viņi gaida mūsu draudzību, draudzību, kas tiem ļautu piedzīvot, ka Dievs viņus mīl un ir izglābis Jēzū Kristū.”


Autore: Mag. Paed. Vera Rozīte
Bonnas Daugavas Vanagu kopa Vācijā

Foto: Rūta Abakuka




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »