Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Bagātības slazds
iesūtīts: 2012.09.16 23:33 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Mk. 10: 17-30 Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus uz to sacīja: "Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti." Bet tas Viņam teica: "Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības." Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un d nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man."

Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.  Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā!  Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā."  Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?" Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."  Pēteris sāka uz Viņu runāt: "Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ." Jēzus teica: "Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību"


Jēzus savā ceļā sastop bagāto vīru, kurš ievesmas vai trauksmes pilns skrien pie viņa ar jautājumu: ko man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību? Kā lai es iegūstu piepildījumu, veidoju attiecības ar Dievu? Turīgais vīrs ir meklētājs, kas saprot vai sajūt, ka it ka viss viņam ir, bet kaut kas vēl pietrūkst, nedodas rokā, attiecībās ar Dievu, mūžīgo un pārlaicīgo kaut kas nav sasniegts. It ka viss jau ir darīts, baušļi, Dieva likumi pildīti. Vīrs, kopš iegājis pieaugušo dzīvē ir spēlējis pēc tās noteikumiem, paļaudamies uz saviem darbiem un sasniegumiem. Līdzīgā veidā viņš jautā par mūžīgo dzīvību, ne tik daudz cerēdams to saņemt, kā nopelnīt. Varbūt viņam šķita, ka tas jau gandrīz izdevies, tikai vēl kāds mazs pielabojums, pieskaņošana vajadzīga.

Jēzus šo censoni uzlūkoja un iemīlēja. Jēzus viņam uzticas, vēlas viņu vest tālāk, ka viņš varētu kļūt par Viņa mācekli, aicina sekot, mainīt dzīves virzienu. Ar mūsu pašu sasniegumiem, panākumiem, labajiem darbiem un tikumiem nepietiek, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. Tur nevar nopirkt ieejas biļeti. Jēzus aicinājums turīgajam vīram atteikties no mantas nav prasība pēc vēl viena darba, kas jāizdara. Tas ir aicinājums attiekties no iešanas pie Dieva uz saviem noteikumiem, attiekties no tā, kas viņam bija šķērslis ceļā pie Dieva.

Jēzus iemīlēja bagāto vīru, tāpat ka Viņš iemīlējis tevi un mani. Viņam tas, kas tu esi, nozīmē vairāk, nekā tas, kas tev pieder. Bet mēs, cilvēki, mēdzam pieķerties mantai un dažkārt rīkojamies kā pērtiķi, kurus var viegli sagūstīt par slazdu izmantojot izdobtu kokosriekstu ar iekšā iebērtiem riekstiem. Pērtiķis pa caurumu iebāzīs roku, sabgrābs riekstus, bet pilno sauju vairs ārā nedabūs un drīzāk ļausies pats tikt sagūstīts, nekā  palaidīs vaļā savu “guvumu”. Tas, kas mums pieder, var kļūt par šķērsli mūsu brīvībai, patiesam piepildījumam, ieiešanai Dieva valstībā. Tas var pat sākt noteikt mūsu dzīvi, pašvērtējumu, identitāti. Tad ne vairs mēs valdām pār mantu, bet manta pār mums.

Pieķeršanās mantai var aizēnot vai sacensties ar pieķeršanos Dievam. Bagātība var būt ne vien lietas, bet arī reputācija, slava, statuss, ērtības – kas nu kuram. Jēzus saka: atsakies no tā, seko man! Tas mūs tāpat kā bagāto vīru pārsteidz, aizvaino, skumdina. Arī mums taču ir (vai mēs meklējam) saprotami iemesli un attaisnojumi, lai nesekotu Jēzum. Savas kamieļu nastas, kam sevi esam pieķēdējuši, ka caur adatas aci mums neizlīst. Bagātais vīrs aizgāja sadrūmis un nomākts. Tās lietas, kuras nevaram palaist vaļā, tās mūs tur skumju un nomāktības gūstā. Bēdas par to, ka nespējam attiekties no tā, kas kādreiz šķitis sniedzam drošību, bet tagad kļuvis par važām. Vēl skumjāk ir apzināties, ka pilnīgu drošību un sirdsmieru šī manta šā kā tā nedos, nepasargās no sāpēm, no nāves.

Bagātajam ir grūti, jo viņš apkrāvies ar daudzām nastām. Jēzus aicina tās palaist vaļā un uzticēties Dievam. Svarīgāk par to, ko esam sažņauguši savā rokā, ir atvērt savas plaukstas, savu dvēseli, lai saņemtu to, ko Dievs apsolījis. Tas ir ticības risks, sekot aicinājumam uz viekāršību, skaidru prātu, tīru sirdi, uz brīvību. Attiekšanās no bagātības nav pašmērķis, bet gan priekšnoteikums, lai sekotu Jēzum. Ir grūti sākt visu no sākuma, kļūt atvērtam, pazemīgam, saņemt Dieva valstību kā dāvanu. Taču tad atklājas paradokss: kad Jēzus aicina veikt it kā neiespējamo, Viņš šo neiespējamību paņem uz sevi, mums tiek atstāts tikai tas, ko spējam. Debesu valstībā var ievest vienīgi Dieva žēlastība. Tā ir Dieva dāvana, kuru Jēzus grib dāvāt bagātniekiem, mācekļiem, tev un man.

Viņš aicina dievišķās mīlestības kopībā, kurā attiecības ir svarīgākas par laicīgu mantu. Dieva kopībā esot, mums ir drošība un piepildījums, ko nekas laicīgs nespēj sniegt. Tiem, kas atsaukušies Jēzus aicinājumam sekot, uzticējušies Dieva dāvanai un žēlastībai, ir dots Jēzus apsolījums: “Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,  kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību”. Arī tevi un mani Jēzus mīlēdams aicina Viņam sekot. Kāds iesi tālāk - noskumis vai Dievu slavēdams?

Autors: Māc. Elīza Zikmane
Foto: Luterāņu stunda




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »