Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: "Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai." Bet Jēzus tiem sacīja: "Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!"
Bet tie Viņam sacīja: "Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis."
Un Viņš sacīja: "Nesiet Man tās šurp!"
Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus.
Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.

Šodienas evaņģēlija stāsts par piecu tūkstošu paēdināšanu ir viens no samērā retajiem, kas parādās visos četros evaņģēlijos. Tas norāda uz to, cik zīmīgs ir šis stāsts, ko šoreiz dzirdējām evaņģēlista Mateja variantā.

Notikumu centrā ir moments, kad Jēzus ņem maizi, pateicas un pārlauž, kā to tajos laikos pirms ēdienreizes mēdza darīt mājastēvs  – un visiem ir ko paēst no piecām maizēm un divām zivīm, un pat paliek pāri veseli divpadsmit grozi ar pārpalikumiem. Viss tas tiek atstāstīts pavisam vienkārši un gandrīz it kā neviens no paēdušajiem nebūtu īpāši pārsteigts par notikušo.

Kāpēc tad evaņģēlistiem šis stāsts ir tik zīmīgs, un kāpēc tas varētu būt zīmīgs arī mums?

Stāsts rada daudz asociāciju. Mēs varam, piemēram, atcerēties kā Vecajā Derībā Israēla tauta Mozus vadībā klejoja pa tuksnesi un Dievs gādāja par savu tautu, to baroja ar maizi no debesīm – ar debess mannu, un šo asociāciju īpaši izcēļ Jānis savā evaņģēlijā. Jaunajā derībā Dievs turpina bagātīgi gādāt par savu tautu, bet tagad Jēzus Kristus personā.

Mūsdienās, katru reizi, kad skaitām tēvreizi, mēs lūdzam Dievu, lai viņš turpina par mums gādāt, lai viņš mums dod mūsu dienišķo maizi.

Mēs dzīvojam vidē, kurā mēs viegli varam pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, ka mums būs maize ko ēst, bet labi vismaz kādreiz atcerēties pie galda lūgšanas, ka šī maize ir Dieva dāvana. Varētu pavisam viegli pārtrūkt piegādes ķēde, kas nodrošina, ka mums ir maize uz galda – bet ziņas televizorā vai datorā mums atkal un atkal atgādina, cik daudziem maizes nav.

Tātad ir pavisam pienācīgi, ka mēs atceramies pateikties par maizi tīri burtiskā nozīmē, lai gan maizi tēvreizē un  klausoties par piecu tūkstošu paēdināšanu mēs varam arī saprast pārnestā nozīmē kā visu, kas mūs baro, fiziski un garīgi.

Mūsu Vecās derības lasījumā no pravieša Jesajas grāmatas mes dzirdējām kā Dievs mūs sauc – gluži kā pārdevējs tirgus laukumā (Jes 55:1-3a):

Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!
Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele!

Šeit mūs aicina maizi saprast kā Dieva dāvanu, kas mūs atspirdzina, kas mūs garīgi piepilda, kas mums dod īstu dzīvi. Mūs brīdina neiztērēt spēkus un līdzekļus, dzenoties pēc materiālām un garīgām vertībām, kas mums nevar dot piepildījumu, bet gan censties pēc atziņas un gudrības, kas nāk no Dieva.

Un Jāņa evaņģēlijā (Jņ 6:35) šī doma tiek attīstīta vēl tālāk: Jēzus saka: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” Tātad Jēzus ne tikai dod maizi, viņš pats ir dzīvības maize, pats reizē devējs un dāvana.

Bet galvenā asociācija, kas rodas, klausoties stāstu par piecu tūkstošu paēdināšanu, ir ar Jēzus pēdējo mielastu ar saviem mācekļiem pirms viņš devās Golgatas ceļā – arī tad Jēzus ņēma maizi, to pārlauza un svētīja – notikums, ko atceramies katru reizi, kad ejam pie dievgalda. Un pie dievgalda mēs arī saņemam maizi, kas reizē ir Kristus miesa.

Skaists ir stāsts no Lūkas evaņģēlija par gājienu uz Emavu, ko īpaši mēdzam lasīt pēc Lieldienām. Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi mācekļi, ar viņu nostaigājuši ceļu uz Emavu, gari un plaši ar viņu izrunājušies, bet viņu vēl nepazinuši – pēkšņi viņu pazīst, kad viņš, pie galda sēdēdams, pārlauž maizi, pateicas un tiem to dod. Arī viņiem, kā varam iedomāties, pēkšņi rodas asociācijas ar Jēzus pēdējo mielastu, ar piecu tūkstošu paēdināšanu, un droši vien ar daudzām citām reizēm, kad Jēzus lauzis maizi un teicis svētības vārdus.

Vēl ir kāda sakarību dimensija, uz ko norāda Jēzus teiktais pēdējā mielasta beigās, pēc kopējās maizes ēšanas un vīna dzeršanas ar saviem mācekļiem (Mt 26:29): “Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” Dieva valstību kādreiz iztēlojas kā varenu mielastu. Tā, piemēram, pravieša Jesajas grāmatā teikts, ka (Jes 25:6) “Tas Kungs … sarīkos … visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.” Tātad Jēzum, baudot pēdējo mielastu kopā ar saviem mācekļiem, prātā ir arī šis lielais Dieva valstības mielasts.

Tad nu arī, kad mēs klausāmies par daudz pieticīgākiem mielastiem, kā piecu tūkstošu paēdināšanu ar maizi un zivīm vai par Jēzus pēdējo mielastu ar saviem mācekļiem, mēs varam šeit samanīt priekšnojautu par lielo debesu mielastu. Tāpat, kad ejam pie dievgalda, mēs jau reizē gatavojamies baudīt debesu valstības mielastu.

Tā nu stāsts par piecu tūkstošu paēdināšanu mūs izvadā pa veselu sakarību virkni: par Dieva gādību par savu tautu tuksnesī, par Jēzus pēdējo mielastu ar saviem mācekļiem,  par katru reizi, kad mēs kopā ēdam un Dievam pateicamies, par mūsu piedalīšanos pie dievgalda, un par lielo mielastu, kas mūs sagaida Dieva valstībā.

Prāvests Dr Andris Abakuks