Ārējais pieticīgais dzīves veids tad kļuva par atgādinājumu, ka Jēzus Kristus ir iesācis iet ceļu uz Jeruzalemi pretī savai nāvei. Bija iespēja klusajās dienās pārdomāt šo Jēzus ceļu.
   Arī šodien ir cilvēki, kuri šajā laikā atteicas varbūt no šokolādes, alkohola, vai no kādas citas būtiskas lietas savā dzīvē. Ir iespēja manīt savu atkarību ikdienas paradumos

  Kādēļ Jēzus iet krusta nāvē? Kāds sakars tai ir ar manu dzīvi? Atbilde mums jāatrod katram pavisam personīgi. Un kādā veidā to atrodam, arī tas ir mūsu ziņā. Nav ārēju nosacījumu.
   Mūsu teksts runā par gavēšanu, tā ilgst 40 dienas. Bet  šis laika sprīdis ir kā tāda priekšspēle. Jēzus vēl nav sācis iet savu ceļu uz Jeruzalemi. Šīs 40 dienas ir sagatavošanās šim ceļam.
   Tikko Jēzus bija piedzīvojis savu kristību. Un Dievs bija atklāti pateicis: Šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts.
   Dieva izteiciens nebija tikai uzslava vien, tā bija dziļa tuvības apliecība ar nopietnām sekām. Jēzus šinī brīdī it kā saņēma savu dzīves ceļa plānu. Kā būs ar sekošanu?
   Mūsu teksts iesākas ar vārdiem: Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka tas taptu no velna kārdināts.
   Ja mēs lietojam vārdu “kārdināt”, tad parasti gribētu kādu pavedināt uz kādu muļķību, kādu izrīcību, lai otrs iekristu. Viens smietos un otrs būtu nelaimīgs.
   Cits skatījums rodas, ja lieto vārdu “pārbaudīt” vai “pastāvēt kādā grūtā situācijā”.   
   Mūsu pasakas stāsta daudz par pārbaudījumiem. Kas viss nav jāizcieš, lai atbrīvotu kādu cilvēku no raganas varas, atrastu lielo laimi vai apburto princesi. Bet ceļā ir svarīgi, ka drošsirdīgais nezaudē laipnību un izpalīdzību dažādos notikumos, un dažreiz pat ir jābūt ar mieru panest sāpes.

   Tekstā ir runa par kārdināšanu. Nav runa, lai kāds iekristu, bet lai pastāvētu pārbaudījumā, lai no smagā pārdzīvojuma, arī no šaubām, cilvēks iznāktu stingrāks, mēs varētu teikt: “dzīves vējos rūdīts”.
   Ir Dieva paredzētais ceļš. Vai Jēzus spēs to iet? Neaizmirsīsim, ka Jēzus nav tikai Dieva Dēls bet ari cilvēks Jēzus. Vai Viņš ir pa tiešām ar mieru darīt to, kas ir Dieva plānā?
  
   No karavīriem esmu dzirdējusi, ka kaujās ir izdevies gūt uzvaru uzbrūkot ienaidniekam tad, kad tas to nemaz nesagaida.
   Jēzus ir gavējis 40 dienas tuksnesī. Klusumā un vientulībā bija sagatavošanās. Ceļš ir zināms un brīvprātīgi tiek pieņemts. Pārbaudījuma laiks ir noslēdzies. Tagad vienīga doma ir, ka jāatvelk elpa, jāatgūst fiziskais spēks – ir vajadzīga maize.
   Kārdinātājam liekas, ka Jēzus fiziskais vājums ir īstais moments uzbrukumam. Viņam liekas, ka Jēzus nav spējīgs pretoties.
   Kārdinātāja mērķis ir atsvešināt Jēzu no Dieva. Ir jāiesēj šaubas, lai Dievam netic.
   Nu, kas tad tas ir par Dievu, kas tevi atstāj vienu? Vai ari mēs neesam kādreiz tā jautājuši? Vai Dievs Jēzu tiešām mīl? Vai mīl ari mūs? Vai nesadzirdam dažreiz sevī tādu balsi, kas mēģina sēt arī mūsos šaubas?
    Kārdinātājs piedāvā ļoti konkrētu atrisinājumu. Arī viņam ir ceļa plāns, un tam sekojot, būs ļoti konkrēti panākumi. Būs labums tev un citiem. Pašam Jēzum būs maize un ari citiem tās netrūks.
    Jēzus neizdomā nekādas asprātīgas atbildes, nemēģina atbildēt ar savu gudrību, tai šinī brīdī Viņš neuzticas, bet atbild ar Bībeles vārdiem. Mums gan laikam būtu grūti atspēkot vienu otru ačgārnību ar labiem stingriem Bībeles vārdiem. Bībeli lasām pārāk maz.
   Jēzus saka: Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” 5.Moz.8:3
    Ari  Jēzum ir skaidrs, ka bez ēšanas cilvēks tālu netiks. Bet vai maize vien spēs aizstāt saites ar Dievu?
   Pēckara gados Vācija bija izpostīta, un tad sākās straujš uzplaukums. To dēvēja par “Wirtschaftswunder” - saimniecības brīnumu. Vācu tauta smagi strādāja, lai to panāktu. Dažas kaimiņu tautas to vēroja ar greizsirdību.
   Bet tad notika vienā otrā ģimenē kaut kas dīvains un negaidīts. Daudzi šo strādīgo laužu bērni pārmeta saviem vecākiem, ka viņi esot gan materiāli labi aprūpēti, bet vecāki nav redzējuši, ka bērniem ir pietrūcis garīgās aprūpes, pietrūcis laika parādīt, kur un kā meklēt un atrast dzīvei jēgu. Ar maizi vien ir bijis par maz.
   Un kā ir šodien? Dzīvē ap mums? Vai ievērojam garīgās ilgas? Televīzija un datori tās neaizstās.
   Jēzus nav ar mieru izlietot Dieva spēku savā labā. Bet ka ir jārēķinās dzīvē, lai arī citiem nepietrūktu iztikas, tas Jēzum ir skaidrs. Bet vai vara un kukuļu došana ir pareizais veids?
   Un kā ir ar sensācijas momentu, lai piesaistītu cilvēkus savai ticībai? Lekt no baznīcas torņa un palikt dzīvam? Tad teikt cilvēkiem: “Redziet, es paliku dzīvs, manā ticībā darbojas īstais Dievs.” Vai cilvēki neprasīs drīz pēc jauna brīnuma?
   Arī kārdinātājs pazīst Svētos rakstus: “Viņš saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Ps.91:11
   Ar 91. Psalma vārdiem viņš mudina Jēzu, lai pārbauda, vai Dieva apsolījumi ir kā tāds drošības tīkls, lai paliktu dzīvs, nenosistos lecot no torņa. Izaicinošais lēciens nenotiek, nav sensācijas. Bet tuvība un paļāvība ar Dievu paliek.
   Arī mūs grib dažādi spēki izsist no uzticēšanās Dieva. “Neieved mūs kārdināšanā !” - ir ari mūsu lūgšana.
   Vēl paliek varas jautājums: valdīt pār cilvēkiem. Vienmēr var rasties iespēja citus manipulēt, iestāstīt kaut ko. Vai kāds redzēs, ja tas notiks pa kluso? Vai kāds redzēs, ja Dieva prāts nebūs izpildīts? Citus varbūt varēsi apmānīt, bet vai arī sevi un Dievu? Tikai kalpot Dievam – tā stāv rakstīts, pie tā turas Jēzus.

    Ieskatos savā klusā laikā, savā ceļā. Nevaru tik skaidri pateikt, kas tieši ir pareizi. Mans ceļš nav tik drošs – te ir melns un te ir balts. Sanāk visādi kompromisi, un tomēr Dievs mūs nepamet ceļā vienus. Tādēļ jau Jēzum bija jāiet ceļš uz Jeruzalemi – krusta nāvei pretī, lai līdz ar Viņu arī mēs dzīvotu.    
   91. Psalmā ir Dieva vārdi, kas ir kā mierinājums domāti mums visiem, stiprinājums mūsu gaitām:
   Viņš tevi sedz saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi glābts.