 |
|
Aptauja |
|
 |
|
|
Svētruna: Kuri ir augstākie baušļi?
Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās,
un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:
“Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”
Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”
Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja:
“Kā jums
šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.”
Viņš tiem
sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams:
Tas Kungs
sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku
Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par
Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”
Un neviens nevarēja Viņam
atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs
Viņam ko jautāt. (Mt 22:34-46) Šodienas evaņģēlija lasījumā
Jēzus pretinieki turpina virkni jautājumu, ar ko viņi viņam uzmākušies,
lai viņu pārbaudītu, lai viņam varētu kautkā piesieties, bet šinī
gadījumā tas izraisa skaisto, vienkāršo atbildi, bauslības kopsavilkumu: Tev
būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no
visa sava prāta … [un] … tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Šeit
tad Jēzus mums parādās kā liels mācītājs, kas mūs māca kādā garā
dzīvot, kā rīkoties. Mīlestība izpaužas darbos, un ja mēs patiešām no
sirds kalpojam Dievam, tad tas izpaužas mūsu kalpošanā savam
līdzcilvēkam. Šo Jezus mācību arī uzsver viņa māceklis Jānis savā pirmajā vēstulē (1Jņ 4:20-21): Ja
kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis;
jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko
viņš nav redzējis.
Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl
Dievu, būs mīlēt arī savu brāli. Bet Jēzus slavenajā kalna sprediķī bija gājis vēl tālāk, vēl radikālāk (Mt 5:43-44): Jūs
esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu
ienaidnieku ienīst.
Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un
lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā … Un atkal kalna sprediķī Jezus dod ētikas kopsavilkumu, ko kādeiz sauc par “zelta likumu” (Mt 7:12): Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši. Viss pārējais bauslībā, tā mēs varētu teikt, ir tikai šī principa izskaidrojums un papildinājums. Jāsaka
gan, ka šis “zelta likums” nav unikāls kristīgai ticībai. Mēs līdzīgus
formulējumus atrodam arī citās reliģijās un filozofijās: “Cilvēkam jāiet
pa pasauli un jāizturas pret citām būtnēm tā, kā viņš vēlas, lai
izturētos pret viņu pašu.” (Džainisms, Sutrakritanga 1.11.33)
Atkal
citā variantā to visu izsaka kāds sens kristīgās mācības sacerējums,
kas varētu būt no otrā vai pat pirmā gadu simteņa (Didache 1:1-2): Ir divi ceļi, viens – dzīvības ceļš, un otrs – nāves ceļš, un ir liela atšķirība starp abiem šiem ceļiem. Dzīvības
ceļš ir šāds: “Pirmkārt, tev būs mīlēt Dievu, kas tevi radījis, un,
otrkārt, savu tuvāko kā sevi pašu; un ko vien tu negribētu, lai tev
dara, to nedari arī citam.” Šeit tad parādās zelta likums negatīvā
veidā: “ko vien tu negribētu, lai tev dara, to nedari arī citam,” bet
mums tiek uzstādīts jautājums: kuru ceļu tu ej, dzīvības ceļu vai nāves
ceļu? Ja mēs cenšamies iet pa šo dzīvības ceļu, mēs sastopamies
ar skarbo realitāti, ka mēs nespējam pie tā turēties, ka mēs pastāvīgi,
atkal un atkal, kā pazudušā avs no tā noklīstam. Mēs nespējam Dievu
mīlēt ar visu savu savu sirdi un mēs nespējam savu tuvāko, savu kaimiņu,
mīlēt kā sevi pašu – kur nu vēl savu ienaidnieku. Cik bieži mēs sava
kaimiņa intereses un vajadzības spējam novērtēt tikpat augstu kā sava
paša? Bieži vien, tieši pretēji, mēs atrodamies situācijā, kur
sacenšamies ar savu kaimiņu, savu kolēģi – kurš no mums iegūs kādu
labumu, kurš ieņems kādu amatu, kurš dabūs paaugstinājumu darbā, kurš
dabūs lielāku algu, kam piešķirs lielāku godu. Vai mēs vispār spējam iet
šo dzīvības ceļu? Šodienas evaņģēlija lasījuma otrā daļā Jēzus
pārņem iniciatīvu un tagad tas ir viņš, kas saviem pretiniekiem uzstāda
jautājumu: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Lai gan
evaņģēliji satur daudz mācības, kā mums vajadzētu dzīvot, tie pamatā
tomēr ir stāstījumi par Jēzus dzīvi un nāvi, sava veida biogrāfijas, kas
mums paceļ jautājumu, kas ir Jēzus? No pretinieku viedokļa skatoties,
kas tas tāds ir, kas mums uzdrošinās mācīt, kā mums vajadzētu dzīvot un
rīkoties? Viena atbilde, kas tiek dota, ir ka viņš ir Jāzepa un
Marijas dēls, cēlies no slavenā Israēla tautas ķēniņa Dāvida. Viņš ir,
kā viņš pats sevi medz evaņģēlijos apzīmēt, “cilvēka dēls.” Bet otra atbilde ir, ka viņš ir Dieva dēls. Kā rakstīts slavenā Jāņa evaņģēlija pantā (Jņ 3:16): …
tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Vai mēs spējam iet dzīvības ceļu būs atkarīgs no mūsu attiecībām ar Jēzu, vai mes viņu uzklausām, viņam uzticamies. Visi
evaņģēliji beidzas ar Lieldienu stāstu, ka Jēzus ir augšāmcēlies no
mirušiem, un tas ir tas, kas apstiprina, ka viņš patiešām ir Dieva dēls.
Vēsts, ko sludinām, ir (Rom 1:3-4) par [Dieva] Dēlu, kas pēc miesas
cēlies no Dāvida,
mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar Savu augšāmcelšanos no
mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā. Augšāmcelšanās
gaismā pirmie Jēzus sekotāji atzina, ka viņš ir Kungs un Dievs. Tāpat
kā viņi runāja par Dievu to Kungu, viņi sāka runāt par Kungu Jēzu
Kristu, kas ir Dieva Dēls, pats Dievs nācis pie mums kā cilvēks pie
cilvēkiem. Viņš ir labais gans, kas mūs atkal un atkal, kad mēs
noklīstam, atrod un atved atpakaļ uz dzīvības ceļu, un viņa
augšāmcelšanās no mirušiem sevī ietver solījumu, ka arī mums būs
augšāmcelšanās uz mūžīgo dzīvību.
Prāv. Dr. Andris Abakuks 2010. g. 19. septembrī
|
Iesūtīts: 2010.09.20 00:24 | |
|
|
|