Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Rofanta
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna: Kuri ir augstākie baušļi?
Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās,
 un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:
 “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”
 Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
 Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
 Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”


Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja:
 “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.”
 Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams:
 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”
 Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. (Mt 22:34-46)

 
Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus pretinieki turpina virkni jautājumu, ar ko viņi viņam uzmākušies, lai viņu pārbaudītu, lai viņam varētu kautkā piesieties, bet šinī gadījumā tas izraisa skaisto, vienkāršo atbildi, bauslības kopsavilkumu:
Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta … [un] … tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Šeit tad Jēzus mums parādās kā liels mācītājs, kas mūs māca kādā garā dzīvot, kā rīkoties. Mīlestība izpaužas darbos, un ja mēs patiešām no sirds kalpojam Dievam, tad tas izpaužas mūsu kalpošanā savam līdzcilvēkam.
 
Šo Jezus mācību arī uzsver viņa māceklis Jānis savā pirmajā vēstulē (1Jņ 4:20-21):
Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.
 Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.
Bet Jēzus slavenajā kalna sprediķī bija gājis vēl tālāk, vēl radikālāk (Mt 5:43-44):
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.
 Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā …
 
Un atkal kalna sprediķī Jezus dod ētikas kopsavilkumu, ko kādeiz sauc par “zelta likumu” (Mt 7:12):
Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.
Viss pārējais bauslībā, tā mēs varētu teikt, ir tikai šī principa izskaidrojums un papildinājums.
Jāsaka gan, ka šis “zelta likums” nav unikāls kristīgai ticībai. Mēs līdzīgus formulējumus atrodam arī citās reliģijās un filozofijās: “Cilvēkam jāiet pa pasauli un jāizturas pret citām būtnēm tā, kā viņš vēlas, lai izturētos pret viņu pašu.” (Džainisms, Sutrakritanga 1.11.33)

Atkal citā variantā to visu izsaka kāds sens kristīgās mācības sacerējums, kas varētu būt no otrā vai pat pirmā gadu simteņa (Didache 1:1-2):
Ir divi ceļi, viens – dzīvības ceļš, un otrs – nāves ceļš, un ir liela atšķirība starp abiem šiem ceļiem.
Dzīvības ceļš ir šāds: “Pirmkārt, tev būs mīlēt Dievu, kas tevi radījis, un, otrkārt, savu tuvāko kā sevi pašu; un ko vien tu negribētu, lai tev dara, to nedari arī citam.”
Šeit tad parādās zelta likums negatīvā veidā: “ko vien tu negribētu, lai tev dara, to nedari arī citam,” bet mums tiek uzstādīts jautājums: kuru ceļu tu ej, dzīvības ceļu vai nāves ceļu?
 
Ja mēs cenšamies iet pa šo dzīvības ceļu, mēs sastopamies ar skarbo realitāti, ka mēs nespējam pie tā turēties, ka mēs pastāvīgi, atkal un atkal, kā pazudušā avs no tā noklīstam. Mēs nespējam Dievu mīlēt ar visu savu savu sirdi un mēs nespējam savu tuvāko, savu kaimiņu, mīlēt kā sevi pašu – kur nu vēl savu ienaidnieku. Cik bieži mēs sava kaimiņa intereses un vajadzības spējam novērtēt tikpat augstu kā sava paša? Bieži vien, tieši pretēji, mēs atrodamies situācijā, kur sacenšamies ar savu kaimiņu, savu kolēģi – kurš no mums iegūs kādu labumu, kurš ieņems kādu amatu, kurš dabūs paaugstinājumu darbā, kurš dabūs lielāku algu, kam piešķirs lielāku godu. Vai mēs vispār spējam iet šo dzīvības ceļu?
 
Šodienas evaņģēlija lasījuma otrā daļā Jēzus pārņem iniciatīvu un tagad tas ir viņš, kas saviem pretiniekiem uzstāda jautājumu: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?”
Lai gan evaņģēliji satur daudz mācības, kā mums vajadzētu dzīvot, tie pamatā tomēr ir stāstījumi par Jēzus dzīvi un nāvi, sava veida biogrāfijas, kas mums paceļ jautājumu, kas ir Jēzus? No pretinieku viedokļa skatoties, kas tas tāds ir, kas mums uzdrošinās mācīt, kā mums vajadzētu dzīvot un rīkoties?
Viena atbilde, kas tiek dota, ir ka viņš ir Jāzepa un Marijas dēls, cēlies no slavenā Israēla tautas ķēniņa Dāvida. Viņš ir, kā viņš pats sevi medz evaņģēlijos apzīmēt, “cilvēka dēls.”
 
Bet otra atbilde ir, ka viņš ir Dieva dēls. Kā rakstīts slavenā Jāņa evaņģēlija pantā (Jņ 3:16):
… tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Vai mēs spējam iet dzīvības ceļu būs atkarīgs no mūsu attiecībām ar Jēzu, vai mes viņu uzklausām, viņam uzticamies.
Visi evaņģēliji beidzas ar Lieldienu stāstu, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušiem, un tas ir tas, kas apstiprina, ka viņš patiešām ir Dieva dēls. Vēsts, ko sludinām, ir (Rom 1:3-4)
par [Dieva] Dēlu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida,
 mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.
 
Augšāmcelšanās gaismā pirmie Jēzus sekotāji atzina, ka viņš ir Kungs un Dievs. Tāpat kā viņi runāja par Dievu to Kungu, viņi sāka runāt par Kungu Jēzu Kristu, kas ir Dieva Dēls, pats Dievs nācis pie mums kā cilvēks pie cilvēkiem.
Viņš ir labais gans, kas mūs atkal un atkal, kad mēs noklīstam, atrod un atved atpakaļ uz dzīvības ceļu, un viņa augšāmcelšanās no mirušiem sevī ietver solījumu, ka arī mums būs augšāmcelšanās uz mūžīgo dzīvību.
Prāv. Dr. Andris Abakuks 2010. g. 19. septembrī


 Iesūtīts: 2010.09.20 00:24

Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »