 |
|
Aptauja |
|
 |
|
|
Divas līdzības par atgriešanos
Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos
Viņu.
Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem
grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību
... “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir
pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ
pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
Un, to atradis, tas prieka
pilns to ceļ uz saviem pleciem
un, mājās nācis, sasauc savus draugus un
kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi
esmu atradis.
Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu
grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam
atgriešanās nav vajadzīga.
Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši
un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju,
rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?
Un, atradusi to, tā sasauc
savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es
savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
Gluži tāpat, Es jums
saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk 15:1-10)
Jēzus
nemēdza daudz biedroties ar izteikti dievbijīgiem ļaudīm. Viņš gāja pie
tautas, bieži vien pie cilvēkiem, kas nepiederēja pie pareizajiem, pie
cilvēkiem, ko priesteri un mācītāji uzskatīja par grēciniekiem – tādi
kas nepildīja punktīgi visus likuma priekšrakstus – piemēram muitnieki,
kas sadarbojās ar okupantiem un bāza naudu arī savās kabatās. Tā nu
šodienas lasījums sākas ar to, ka rakstu mācītāji sūdzas par šādu Jēzus
uzvešanos. Jēzus atbild ar līdzību par pazudušo avi. Ja ganam ir
simts avju un viena no tām noklīst, tad viņš atstāj pārējās un iet
meklēt pazudušo. Tāpat Jēzus ir sūtīts uzmeklēt grēciniekus, lai viņi
atgrieztos no saviem grēkiem, nevis taisnīgos. Līdzībā ir simts
avis, un viena ir noklīdusi. Ja mēs ļoti burtiski attiecinātu šos
skaitļus uz grēciniekiem, mēs varētu pieņemt, ka 1% cilvēku ir
grēcinieki. Mūsdienās vārdiem “grēks” un “grēcinieks” ir tāda
veclaicīga noskaņa – tie ir vārdi, ko lieto galvenokārt baznīcā. Droši
vien daudziem cilvēkiem vārds “grēcinieks” asociējas ar noziedzniekiem,
ar vispār pieņemtu morāles normu pārkāpējiem – ar slepkavām,
laupītājiem, krāpniekiem, kara noziedzniekiem. Un tad jau tas 1% varētu
iznākt kautcik pareizi. Bet tā tas nav baznīcas dzīvē, tā tas
nav pie ticīgiem ļaudīm. Mēs uzskatām, ka visi cilvēki ir grēcinieki, jo
mums ir daudz radikālāka grēka koncepcija. Ja mēs kaut vai paskatāmies
uz desmit baušļiem, kas parādās aiz altāra šajā baznīcā, dažus no tiem
mēs varbūt neesam pārkāpuši, bet kā ir, piemēram, ar desmito: “Tev nebūs
iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam
pieder.” Atkal un atkal es atrodu, ka es apskaužu, iekāroju, kautko,
kas ir kādam manam paziņam. Viņam vai viņai ir panākumi, kurus es
apskaužu, viņam ir labāki dzīves apstākļi, viņam ir ienesīgāks darbs,
viņam ir dāvanas, kas man nav. Man uzmācas ļaunas domas. Man būtu kauns,
ja citi zinātu, ko es domāju. Es to varu noteikti teikt par sevi pašu,
bet man šķiet, ka tas vairāk vai mazāk attiecas uz visiem. Kad Jēzum reiz prasīja, kurš ir augstākais bauslis bauslībā, viņš atbildēja (Mt 22:37-40) Tev
būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no
visa sava prāta.
Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
Otrs tam
līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
Šinīs abos baušļos
ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši. Kurš no mums gan varētu
teikt, ka mēs Dievu mīlam ar visu savu sirdi un dvēseli un prātu? Un
kurš no mums varētu teikt, ka mēs savu tuvāko – tas varētu būtu jebkurš
cilvēks, ko mums dzīves gaitās gadās sastapt – mīlam kā sevi pašu, lai
tam pakalpotu? Mēs ne tuvu nespējam sasniegt tādu standartu. Jēzus
līdzība par pazudušo avi laikam vairāk mērķēta uz tiem, kas sevi uzskata
par taisnīgiem, nekā uz tiem, kas apzinās, ka viņi ir grēcinieki. Ar
zināmu ironiju no Jēzus puses tās 99 avis tad varētu būt tie, kas paši
domā, ka viņiem nekāda atgriešanās nav vajadzīga, un tā viena, ko Jēzus
meklē un atrod, ir kas sevi atzīst par grēcinieku. Ja mēs atzīstamies savos grēkos, Dievs mums tos piedod – ne kautkādu mūsu nopelnu dēļ, bet aiz savas lielās žēlastības. Tā
nu mēs iesākam katru dievkalpojumu ar grēksūdzi, un kad mācītājs
pasludinājis, ka Dievs mums piedevis visus mūsu grēkus, tad mēs ar tīru
un priecīgu sirdi varam turpināt dievkalpojumu. Kad es biju
jauns students, es apmeklēju koledžas kapelu, kur dievkalpojumi notika
pēc vecās 17. gadu simteņa anglikāņu kārtības. Skaista ir senā
grēksūdzes lūgšana, kas tulkojumā skan šādi: Visuvarenais un žēlīgais Tēvs! Mēs esam grēkojuši un noklīduši no taviem ceļiem kā pazudušas avis. Mēs esam par daudz sekojuši savas sirds vēlmēm un iegribām. Mēs esam pārkāpuši tavus svētos likumus. Mēs esam atstājuši nedarītas lietas, ko mums vajadzēja darīt; un mēs esam darījuši lietas, ko mums nevajadzētu darīt; un mēs esam galīgi bezspēcīgi. Bet Tu, Kungs, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem. Nesodi, Dievs, tos, kas atzīstas savās vainās. Atjauno spēkus tiem, kas nožēlo savus grēkus, pēc taviem solījumiem, ko Tu cilvēkiem esi atklājis mūsu Kungā Jēzū Kristū. Un dod mums, žēlīgais Tēvs, ka viņa dēļ mēs turpmāk dzīvojam dievbijīgu, taisnīgu un rimtu dzīvi tavam Vārdam par godu.
Šāds
uzsvars uz grēku daudziem var likties pārāk drūms, pārāk nospiedošs, ar
pārāk pesimistisku cilvēka rakstura novērtējumu. Bet jautājumam: “Vai
tu esi pesimists vai optimists,” mēs varam droši atbildēt: “Jā, es esmu
pesimists un optimists.” Mēs esam pesimisti, jo patiešām apzināmies, ka
mums ir pastāvīga tieksme uz grēku, ko mēs pašu spēkiem nespējam
savaldīt, bet mēs arī esam optimisti, jo apzināmies, ka Dievs mums
piedod mūsu grēkus. Un jo tālāk mēs ejam ticības ceļos, ar Dieva Svētā
Gara palīdzību, lēnām, lēnām, un ar pacietību, mēs arī varam laboties,
lai gan šī labošanās nekad šajā dzīvē nebūs ne tuvu pilnīga. Mārtiņš
Luters, kas nekad nekautrējās izteikties spēcīgā valodā, kādā vēstulē
savam kolēģim teologam Filipam Melanchtonam rakstīja: “Esi grēcinieks,
un grēko dūšīgi, bet vēl dūšīgāka lai ir tava uzticēšanās Kristum, un
priecājies Kristū, kas ir uzvarējis grēku, nāvi un pasauli. Mēs
turpināsim grēkot, kamēr šeit esam, jo šī pasaule nav vieta, kur
taisnība mīt.” Ja Luters runā par šo dzīvi, par šo pasauli, kā
tādu, kur mēs nespējam no grēka atkratīties, tad mūsu skatiens jau tiek
vērsts uz nākamo pasauli, kas simboliski attēlota Bībeles pēdējā
grāmatā, Jāņa Atklāsmes grāmatā. Jēzus tur parādās kā Dieva Jērs, grēka
un nāves uzvarētājs. Bet šis Jērs ir arī gans, kas savu ganāmpulku
“ganīs un … vedīs pie dzīvības ūdens avotiem…” (Atkl 7:17) Mūsu
labais gans, kas mūs ganījis šīs dzīves gaitās, sagaida mūs arī debesu
valstībā, kur viņš mūs ganīs mūžīgi mūžos – un grēka vairs nebūs.
Prāv. Dr. Andris Abakuks 2010. g. 12. septembrī
|
Iesūtīts: 2010.09.19 23:40 | |
|
|
|