Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Rofanta
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Divas līdzības par atgriešanos
Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu.
 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību
...

“Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
 un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.
 Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?
 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”
(Lk 15:1-10)


Jēzus nemēdza daudz biedroties ar izteikti dievbijīgiem ļaudīm. Viņš gāja pie tautas, bieži vien pie cilvēkiem, kas nepiederēja pie pareizajiem, pie cilvēkiem, ko priesteri un mācītāji uzskatīja par grēciniekiem – tādi kas nepildīja punktīgi visus likuma priekšrakstus – piemēram muitnieki, kas sadarbojās ar okupantiem un bāza naudu arī savās kabatās. Tā nu šodienas lasījums sākas ar to, ka rakstu mācītāji sūdzas par šādu Jēzus uzvešanos.
Jēzus atbild ar līdzību par pazudušo avi. Ja ganam ir simts avju un viena no tām noklīst, tad viņš atstāj pārējās un iet meklēt pazudušo. Tāpat Jēzus ir sūtīts uzmeklēt grēciniekus, lai viņi atgrieztos no saviem grēkiem, nevis taisnīgos.
 
Līdzībā ir simts avis, un viena ir noklīdusi. Ja mēs ļoti burtiski attiecinātu šos skaitļus uz grēciniekiem, mēs varētu pieņemt, ka 1% cilvēku ir grēcinieki.
Mūsdienās vārdiem “grēks” un “grēcinieks” ir tāda veclaicīga noskaņa – tie ir vārdi, ko lieto galvenokārt baznīcā. Droši vien daudziem cilvēkiem vārds “grēcinieks” asociējas ar noziedzniekiem, ar vispār pieņemtu morāles normu pārkāpējiem – ar slepkavām, laupītājiem, krāpniekiem, kara noziedzniekiem. Un tad jau tas 1% varētu iznākt kautcik pareizi.
 
Bet tā tas nav baznīcas dzīvē, tā tas nav pie ticīgiem ļaudīm. Mēs uzskatām, ka visi cilvēki ir grēcinieki, jo mums ir daudz radikālāka grēka koncepcija. Ja mēs kaut vai paskatāmies uz desmit baušļiem, kas parādās aiz altāra šajā baznīcā, dažus no tiem mēs varbūt neesam pārkāpuši, bet kā ir, piemēram, ar desmito: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.”
Atkal un atkal es atrodu, ka es apskaužu, iekāroju, kautko, kas ir kādam manam paziņam. Viņam vai viņai ir panākumi, kurus es apskaužu, viņam ir labāki dzīves apstākļi, viņam ir ienesīgāks darbs, viņam ir dāvanas, kas man nav. Man uzmācas ļaunas domas. Man būtu kauns, ja citi zinātu, ko es domāju. Es to varu noteikti teikt par sevi pašu, bet man šķiet, ka tas vairāk vai mazāk attiecas uz visiem.
 
Kad Jēzum reiz prasīja, kurš ir augstākais bauslis bauslībā, viņš atbildēja (Mt 22:37-40)
Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
 Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
 Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.
Kurš no mums gan varētu teikt, ka mēs Dievu mīlam ar visu savu sirdi un dvēseli un prātu? Un kurš no mums varētu teikt, ka mēs savu tuvāko – tas varētu būtu jebkurš cilvēks, ko mums dzīves gaitās gadās sastapt – mīlam kā sevi pašu, lai tam pakalpotu? Mēs ne tuvu nespējam sasniegt tādu standartu.
Jēzus līdzība par pazudušo avi laikam vairāk mērķēta uz tiem, kas sevi uzskata par taisnīgiem, nekā uz tiem, kas apzinās, ka viņi ir grēcinieki. Ar zināmu ironiju no Jēzus puses tās 99 avis tad varētu būt tie, kas paši domā, ka viņiem nekāda atgriešanās nav vajadzīga, un tā viena, ko Jēzus meklē un atrod, ir kas sevi atzīst par grēcinieku.
Ja mēs atzīstamies savos grēkos, Dievs mums tos piedod – ne kautkādu mūsu nopelnu dēļ, bet aiz savas lielās žēlastības.
Tā nu mēs iesākam katru dievkalpojumu ar grēksūdzi, un kad mācītājs pasludinājis, ka Dievs mums piedevis visus mūsu grēkus, tad mēs ar tīru un priecīgu sirdi varam turpināt dievkalpojumu.
 
Kad es biju jauns students, es apmeklēju koledžas kapelu, kur dievkalpojumi notika pēc vecās 17. gadu simteņa anglikāņu kārtības. Skaista ir senā grēksūdzes lūgšana, kas tulkojumā skan šādi:
Visuvarenais un žēlīgais Tēvs!
Mēs esam grēkojuši un noklīduši no taviem ceļiem
kā pazudušas avis.
Mēs esam par daudz sekojuši savas sirds vēlmēm un iegribām.
Mēs esam pārkāpuši tavus svētos likumus.
Mēs esam atstājuši nedarītas lietas, ko mums vajadzēja darīt;
un mēs esam darījuši lietas, ko mums nevajadzētu darīt;
un mēs esam galīgi bezspēcīgi.
Bet Tu, Kungs, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem.
Nesodi, Dievs, tos, kas atzīstas savās vainās.
Atjauno spēkus tiem, kas nožēlo savus grēkus,
pēc taviem solījumiem,
ko Tu cilvēkiem esi atklājis mūsu Kungā Jēzū Kristū.
Un dod mums, žēlīgais Tēvs, ka viņa dēļ
mēs turpmāk dzīvojam dievbijīgu, taisnīgu un rimtu dzīvi
tavam Vārdam par godu.

 
Šāds uzsvars uz grēku daudziem var likties pārāk drūms, pārāk nospiedošs, ar pārāk pesimistisku cilvēka rakstura novērtējumu. Bet jautājumam: “Vai tu esi pesimists vai optimists,” mēs varam droši atbildēt: “Jā, es esmu pesimists un optimists.” Mēs esam pesimisti, jo patiešām apzināmies, ka mums ir pastāvīga tieksme uz grēku, ko mēs pašu spēkiem nespējam savaldīt, bet mēs arī esam optimisti, jo apzināmies, ka Dievs mums piedod mūsu grēkus. Un jo tālāk mēs ejam ticības ceļos, ar Dieva Svētā Gara palīdzību, lēnām, lēnām, un ar pacietību, mēs arī varam laboties, lai gan šī labošanās nekad šajā dzīvē nebūs ne tuvu pilnīga.
 
Mārtiņš Luters, kas nekad nekautrējās izteikties spēcīgā valodā, kādā vēstulē savam kolēģim teologam Filipam Melanchtonam rakstīja: “Esi grēcinieks, un grēko dūšīgi, bet vēl dūšīgāka lai ir tava uzticēšanās Kristum, un priecājies Kristū, kas ir uzvarējis grēku, nāvi un pasauli. Mēs turpināsim grēkot, kamēr šeit esam, jo šī pasaule nav vieta, kur taisnība mīt.”
 
Ja Luters runā par šo dzīvi, par šo pasauli, kā tādu, kur mēs nespējam no grēka atkratīties, tad mūsu skatiens jau tiek vērsts uz nākamo pasauli, kas simboliski attēlota Bībeles pēdējā grāmatā, Jāņa Atklāsmes grāmatā. Jēzus tur parādās kā Dieva Jērs, grēka un nāves uzvarētājs. Bet šis Jērs ir arī gans, kas savu ganāmpulku “ganīs un … vedīs pie dzīvības ūdens avotiem…” (Atkl 7:17)
Mūsu labais gans, kas mūs ganījis šīs dzīves gaitās, sagaida mūs arī debesu valstībā, kur viņš mūs ganīs mūžīgi mūžos – un grēka vairs nebūs.
Prāv. Dr. Andris Abakuks 2010. g. 12. septembrī


 Iesūtīts: 2010.09.19 23:40

Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »