Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Cīņa pēc svētības

Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.

Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs." Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.


Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu (t.i. Dieva vaigs), jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ. Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla." 
(1Moz. 32:23-33)

31. oktobrī svinēsim Ticības atjaunošanas svētkus, kad pieminēsim notikumus, kas 492 gadiem sāka Reformācijas kustību, kuras mantiniece ir arī mūsu luteriskā baznīca. Tie bija notikumi, kas mainīja pasauli. Arī  tagad dzīvojam pārmaiņu laikos, kad līdz šim ierastā dzīves kārtība zūd un jāmācās dzīvot jaunos apstākļos. Krīzes laiks prasa lietu un attiecību pārvērtēšanu, izšķiršanos par svarīgāko. Pārmaiņas un atjaunotne nedz Mārtiņa Lutera laikā, nedz tagad nenāk bez cīņas, un vispirmāmkārtām, iekšējās, garīgās cīņas, nedz sabiedrībā, nedz katra cilvēka dvēselē.

Stāsts par Jēkaba cīņu attēlo cīņu garīgajā pasaulē, cīņu pašam ar sevi. Tas sākas ar
pāreju, upi, robežu uz īsto, apsolīto, tēva zemi. Atgādina par mūsu dzīves pārejas brīžiem, no viena dzīves posma otrā, no vienām attiecībām uz citām, no vienas dzīves vietas, vides, zemes uz citu mājokli, pilsētu, sabiedrību, darbu, ceļā uz īsto dzīves piepildījumu.

Ar ārējo apstākļu maiņu vien patiesas pārmaiņas, pāreja vēl nav notikusi. Ārējās lietas it kā pārceltas, bet tu pats? Cik pats tu esi vakarējais, cik daudz vēl tevi nospiež pagātne, bailes?  Jēkabam šādu nastu bija ne mazums. Kā lasām nodaļās sākumā (1.Moz.32: 8): „Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi”. Ja zinām Jekaba dzīves stāstu (1Moz. 25:19 -49:33), tas neizbrīna. Jēkabs ir ceļā, lai sastaptos ar savu vecāko dvīņu brāli Ēzavu, kuram domāto svētību ar viltu bija izkrāpis (1.Moz.27:1-35). Pats vārds Jēkabs nozīmē ‘‘tas, kas tur papēdi.’ aizstājējs’’; viņš bija otrais, kas gribēja visiem līdzekļiem būt pirmais, saņemt pirmdzimtā svētību (1.Moz.25:29-34).  Nu pēc daudziem kalpošanas un izciestas netaisnības gadiem Jēkabs nāk atpakaļ uz tēva zemi (tas savā veidā ir Pazudušā dēla stāsts Vecajā Derībā) un sastaptu gan nikno brāli, gan pats savu pagātni.
Jēkabs palika viens pats. Iekšējā cīniņā ar sirdsapziņu, pagātni, bailēm tu esi viens pats, tas jāizcīna pašam, citiem cilvēkiem tur telpas nav. Visbiežāk, tāpat kā Jēkabam, šī cīņa notiek neziņā, tumsā, naktī, nespējot lietas skaidri saskatīt, un tomēr saprotot, ka tā ir uz dzīvību un nāvi, no tā atkarīga visa mana eksistence. Mūsu iekšējā pāreja, pārtapšana ir cīņa, cīņa ar nezināmo un reizē zināmo, cīņa naktī līdz rīta ausmai.

Cīņa, kas mūs pārveido, un atstāj pēdas visā mūsu turpmākajā gaitā. Cīņa kurā aci pret aci jānostājas ar savu grēku, jamaksā par savu egoismu, cīņa, kas dod iespēju doties tālāk, ne noliedzot pagātni un tai pašā laikā neļaujot tai valdīt pār tagadni un nākotni. Eņģelis Jēkabam nodara sāpes, tāpēc, ka tas ir tas, ko Jēkabs pats apzinās esam pelnījis. Jēkabs nevar saņemt jauno vārdu, pirms gūža nav izmežģīta. Eņģeļa rīcība ir vienlaicīgi sods un piedošana, brīdinājums un cerības zīme.

Šajā cīņā pēc svētības ir iesaistīta visa cilvēka eksistence, cilvēks pats visā pilnībā, tur atkāpju nav. Zīmīgi, ka tagad, kad viņš vaicā pēc svētības, Jēkabs nosauc savu īsto vārdu, pretstatā tam kā kādreiz, lai saņemtu svētību, meloja tēvam, izlikdamies par savu brāli (1.Moz.27:18-24). Īsto Dieva svētību mēs nevaram iegūt izlikdamies par kaut ko citu, kā esam savā dziļākajā būtībā, nevaram saņemt tikai stāvot kādam aiz muguras vai ‘turot papēdi’, aizvietojot kādu, nevaram to iegūt savas ticīgās vecmāmiņas vārdā, vai pamatojoties uz baznīcas vai tautas tradīcijām. To var iegūt tikai izcīnot personisku garīgu cīņu. Kā Jēkabs, kā Luters, kā ikviens Dieva bērns.
Svētība nāk tikai pēc izcīnītas cīņas, pēc pārtapšanas, jaunā vārda. Jaunais vārds nozīmē jaunu būtību, jaunu identitāti: Tu nebūsi vairs neīstais tas, ‘kas stāv aiz’, bet gan Israēls burtiski – ‘tas, kas valdīs kā Dievs’, „jo Tu esi cīnījies ar Dievu un cilvēkiem un esi uzvarējis”. Svētīts tiek tas, kas cīnījies ar sevi un ar Dievu. Tā arī var notikt mūsu dzīvē – pagātne un apstākļi vairs nevalda pār mums, tieši otrādi - mēs varam brīvi un atbildīgi iet tālāk.

Vārds senajās kultūrās un arī Bībeles pasaulē nosaka būtību, identitāti. Tāpēc ir zīmīgi, ka stāstā Jēkaba noslēpumainais pretinieks savu vārdu neatklāj, Viņš nav vārdā nosaucams. Bet Viņš dod svētību. Šeit parādās šī stāsta mistiskā, pārlaicīgā dimensija. Varbūt skaidri nenosaukts, tik neskaidri nojausts, Dievs (kādreiz arī eņģeļa izskatā) ir klātesošs mūsu dvēseles nakts cīņās, parādoties gan kā pretinieks, gan svētības devējs. Lai kā turams, tomēr nepaturams, kura dziļāko būtību vārdā nenoformulēt, neietvert, bet kas mums dod mūsu vārdu, mūsu būtību, mūsu identitāti.

Pēc nakts cīņas ieraugām un saprotam to, kas noticis, proti, ka tā bijusi Dieva klātbūtne un atklāsme. Jēkabs tikai vēlāk apjauta, ka Dievu redzējis vaigu vaigā (cik paradoksāli- cīņa taču notika naktī, tumsā!). Un arī mēs tikai vēlāk, ar laiku, ne uzreiz, atzīstam Dieva klātbūtni mūsu dzīves grūtajos pārmaiņu laikos. Tikai pēc naksnīgās Jabokas pāriešanas, tikai pēc eksistenciālās cīņas uz dzīvību vai nāvi, cilvēks iegūst nesatricināmu atziņu par Dieva klātbūtni. Arī cīņu rētas ir Dieva žēlastības zīmes. Israēls no nakts ieklibo jaunā dienā un viņam uzlec saule. Un viņš būs klibs visu turpmāko dzīvi, kas ir atgādinājums, ka viņš vairs nevarēs iet tikai pats savā spēkā. Tikai atzīstot savu vājumu un atkarību no Dieva- savu ‘izgriezto gūžas kaulu’- mēs varam mācīties paļauties un uzticēties īstajam spēkam- Dieva žēlastībai.

Arī  Lutera smagās garīgās cīņas iznākums bija atziņa par Dieva žēlastību. Un tā arī citiem ticības cīnītajiem un mums ikvienam. Kad esam izgājuši smagu ticības cīņu, ieraugām, ka tas viss ir bijis Dieva žēlastība, ka Viņš tai naktī ir bijis klāt un izvedis tai cauri. Un ja Viņš ir bijis klāt vistumšākajos brīžos, Viņš būs klāt un vadīs mūs arī turpmāk.

Apv. Londonas latviešu ev. lut. un Miera draudzes mācītāja Elīza Zikmane


 Iesūtīts: 2009.12.19 14:56

Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »