Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna Londonā (Mk 8:27-38)

Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?" Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus." Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.

Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta." Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā."
(Mk 8:27-38)

Šodienas evaņģēlija teksts uzskatāms par tādu kā lūzuma punktu Marka evaņģēlija vidū vai arī par asi, ap ko viss pārējais griežas. Līdz šim punktam Jēzus ir galvenokārt darbojies savā Galilejas novadā, dziedinot, mācot, sludinot Dieva valstību; bet turpmāk Jēzus būs ceļā uz Jeruzālemi, kur viņu sagaida krusta nāve.

Bet šeit, ceļā pie Filipa Cēzarejas pilsētiņas, Jēzus pēkšņi iztaujā savus mācekļus: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Jēzum mācekļi atbild, ka ļaudis domā, ka pie viņiem atgriezies kāds no veco laiku praviešiem. To varētu salīdzināt ar atbildi, ko mēs šodien bieži no ļaudīm varētu saņemt, ka Jēzus ir bijis liels Dieva vīrs, liels mācītājs, kas mums atstājis skaistu priekšzīmi, kā vajadzētu dzīvot. Tā ir atbilde, kas satur kautko no patiesības, bet tā nav atbilde, kas Jēzu vai mūs kā viņa sekotājus var īsti apmierināt.

Un tā Jēzus vaicā saviem mācekļiem: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Un mācekļu vārdā atbildēdams, Pēteris saka: “Tu esi Kristus.” Mēs esam pieraduši, ka Kristus ir daļa no Jēzus vārda – “Jēzus Kristus” mēs sakām. Bet Jēzus dzīves laikā Kristus vēl nebija kļuvis par viņa vārdu. “Kristus” nozīmēja “svaidītais”, “Mesija”, un tas apzīmēja jūdu tautas gaidīto glābēju, vadoni, brīvības cīnītāju, kas viņus atbrīvos no romiešu okupācijas. Jēzus it kā pieņem šo apzīmējumu, bet vēlāk, kā mēs redzēsim, viņš tam dod jaunu nozīmi.

Šis Jēzus jautājums: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” uzrunā arī mūs šodien. Kā mēs to varētu atbildēt? Tas varētu būt ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem, ko katrā dievkalpojumā atkārtojam, ka mēs ticam “uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Vai pacilātākā valodā,  Nikajas ticības apliecības vārdos, ko lietojam lielajos Baznīcas svētkos, mēs sakām, ka mēs ticam:

uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu,
Dieva vienīgo Dēlu,
kas no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma,
Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas,
patiess Dievs no patiesa Dieva,
dzimis, ne radīts,
ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts …

Jēzus ir mūsu Kungs un Dievs, bet evaņģēlijos viņš reizē parādās kā cilvēks, kurā Dievs mums sevi atklāj. Bet kas no tā izriet? Kādas ir konsekvences Jēzum un kādas ir konsekvences mums?

Jēzus pats sevi mēdz mazliet mīklaini, it kā pieticīgi, saukt par “Cilvēka Dēlu,” un tā tas ir arī šodienas tekstā. Par cik viņš pieņem Kristus vai Mesijas titulu, viņš radikāli pārveido tā nozīmi. Viņa ceļš nebūs kara gājiens, nebūs spožas uzvaras gājiens, bet gan ciešanu ceļš, kas novedīs pie krusta nāves. Nabaga Pēteris to nemaz nevar saprast un pieņemt un Jēzu apsauc, no Jēzus izraisot graujošu repliku: “Atkāpies no Manis, sātan!” Neviens lai neiedrošinājas mēģināt Jēzu novērst no ceļa, kas viņam ejams.

Turpinājumā Jēzus uzsver, ka ne tikai viņam, bet arī viņa sekotājiem, būs jārēķinās ar ciešanām. “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” Pie romiešiem uz krusta nāvi notiesātajiem lika krustu nest uz savu nāves vietu. To lika darīt Jēzum un tāds pats liktenis varēja piemeklēt viņa pirmos mācekļus. Vēlāk moku ceļš ir bijis jāiet viņa sekotājiem daudzās vietās un daudzos laikos.

Mēs varam but pateicīgi, ka dzīvojam mierīgākos laikos, kur mums nedraud lielas ciešanas, ka krusti, kas mums nesami, nav pārāk smagi. Bet ir svētīgi kādreiz atcerēties, ka tas nemaz nav tik sen atpakaļ, ka arī mūsu baznīca bija spiesta iet ciešanu ceļu. Mēs varam, piemēram, pieminēt mūsu draudzes locekļu radinieku mācītāju un profesoru Edgaru Rumbu, ko 1941. gadā deportēja un kas mira izsūtījumā 1943. gadā.

Šovasar Latvijā iegādājos un izlasīju jauniznākušu somu baznīcas vēsturnieka grāmatu (Juoko Talonens Baznīca staļinisma žņaugos, Rīga 2009)  par Latvijas baznīcu periodā no 1944. līdz 1950. gadam, kas atgādina postu, kas nāca pāri Latvijai un baznīcai, kad Padomju spēki 1944. gadā atgriezās. Tāpat kā citiem, daudziem mūsu mācītājiem bija jāizvēlas, kādu ceļu iet – vai braukt trimdā vai palikt Latvijā. Citiem dažādu apstākļu dēļ nebija izvēles, bet rezultātā kāda puse mācītāju izbrauca uz rietumiem, un kāda puse palika Latvijā.

Tiem, kas izbrauca, bija grūtās bēgļu gaitas un jaunas dzīves uzsākšana svešā zemē. Mēs varam īpaši pieminēt tos, kas nodibināja un darbojās Londonas un Miera draudzēs: māc. Robertu Slokenbergu, prāv. Edgaru Bergu, prāv. Ringoldu Mužiku.

Bet daudz smagāks ceļš bija ejams tiem, kas palika Latvijā. Tiem, kas nepiekāpīgi cīnījās par baznīcas tiesibām, bija ceļš uz Sibirijas lēģeriem. Tiem, kas samierinājās un sadarbojās ar Padomju iestādēm, bija smagā cīņa par spīti visiem ierobežojumiem kaut cik saglabāt baznīcas darbību.

Ir jau pagājuši 60 gadi kopš šiem notikumiem, bet sekas tam visam paliek. Mums ir divas latviešu luterāņu baznīcas, Baznīca Latvijā un Baznīca ārpus Latvijas, kurām daudzos jautājumos grūti saprasties. Katra iet savu ceļu.

Man šie jautājumi īpaši stāv prātā, jo šonedēļ pēc ilgāka pārtraukuma Latvijā atkal sanāks tā saucamā Sadarbības padome, lai spriestu, kā abas mūsu baznīcas var labāk sadarboties un saprasties. Jo mēs tomēr ejam to pašu ceļu, krusta ceļu, sekojot Jēzum Kristum un sludinot viņa evaņģēliju.

Prāv. Dr. Andris Abakuks, 2009. g. 13. septembrī



 Iesūtīts: 2009.12.19 14:57

Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »