Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Skats uz Lielo Piektdienu
Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta. Un Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, bet Viņš to nepieņēma. Un tie Viņu sita krustā un izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā. Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU ĶĒNIŅŠ.

Un līdz ar Viņu sita krustā divi slepkavas, vienu Viņam pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka: "Viņš tika ļaundariem pielīdzināts." Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: "Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās, palīdzies pats Sev un kāp no krusta zemē." Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja: "Citus Viņš ir pestījis un Sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu zaimoja. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: "Eloī, Eloī, lamā zabahtani?" Tas ir tulkots: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: "Redzi, Viņš sauc Ēliju." Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: "Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems." Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls." (Mk 15:22-39)

Pirms pāris nedēļām radiņi man uz dzimšanas dienu uzdāvināja zvaigzni. Precīzāk sakot, ir firma, kas no zvaigžņu kataloga piedāvā noteiktu zvaigzni ar specifiskām koordinātēm, un dāvanas saņēmējs var zvaigznei dot vārdu. Pēc dažām dienām saņem diplomu, kas apstiprina doto vārdu. Tātad tagad kaut kur kosmosā ir zvaigzne ar vārdu “Abakuks”. Protams, šī zvaigzne ir ļoti maziņa, tāda, ko var saredzēt tikai ar spēcīga teleskopa palīdzību.

Bet ka šāda tirgošanās ar zvaigžņu nosaukumiem ir vispār iespējama norāda uz to, cik milzīgs ir astronomiem pazīstamais universs ar miljardiem zvaigžņu, tā ka nav grūtību atrast zvaigznes visiem gribētājiem. Un tas, ka šādas zvaigznes ir mums maziņas tikai norāda cik tālu projām tās ir, tik tālu varbūt, ka paiet miljoniem gadu kamēr gaisma no tām atceļo pie mums. Varens ir radītājs, kas radījis mūsu prātam tik neaptveramus lielumus, salīdzinājumā ar ko mūsu zemes lode ir tāds sīks puteklītis.
Mums vieglāk aptveramos lielumos mēs varam apbrīnot dabas skaistumus, jūru, laukus, mežus, kalnus, varavīksni, un slavēt to radītāju. “Es ticu uz Dievu Tēvu,Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju …”

Bet tas jau dod ļoti vienpusīgu skatījumu uz Dieva radīto pasauli, izlaižot daudz ko, kas mums varētu būt problemātisks. Šogad kad atzīmējam 150 gadus kopš Darvina grāmatas iznākšanu par sugu izcelšanos dabiskās izlases ceļā, mēs varbūt īpaši apzināmies, ka dabā notiek pastāvīga un nežēlīga cīņa par izdzīvošanu un tāda cīņa vismaz zināmā mērā notiek arī cilvēku sabiedrībā.

Mūsu ikdienas dzīve ir pilna dažādu pretrunu, raižu un sāpju. Mēs apzināmies, ka pasaule ir visādu ļaunumu pilna un ka mūsu personīgā dzīvē mes nekad nevaram pilnīgi atbrīvoties no visādiem ļauniem dzinuļiem – no tā ko tradicionālā baznīcas valodā mēs sauktu par grēku.

Ko mēs varētu teikt par šīm lietām no kristīgās ticības perspektīvas? Šodien mūsu Pūpolu svētdienas dievkalpojumā mes atceramies notikumu, kad Jēzus uz ēzeļa mātes kumeļa iejāja Jeruzālemē un ļaudis viņu gavilēdami uzņēma kā savu ķēniņu. Bet mūsu lasījumi mūs jau ieved nākamajā nedēļā un sagatavo Lielajai piektdienai un Jēzus krusta nāvei. Tikai dažas dienas pēc Jēzus uzņemšanas ar gavilēm, pūlis jau sauc, lai viņu sit krustā.

Tā nu Lielajā piektdienā mūs uzrunā sāpju vīra tēls, kas karājas krustā, nesot pasaules grēkus. Izplestām rokām un bez jebkādiem priekšnoteikumiem viņš mūs mīlestībā aicina pie sevis.

Pirms pāris mēnešiem es sprediķoju Dublinas latviešu draudzē, un sprediķa teksts no Pāvila otrās vēstules korintiešiem ietvēra Dieva teikto (2 kor 12:9), ka: “Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tā tas ir mūsu ikviena dzīvē, kur Dieva spēks visizteiktāk iedarbojas ne tajās reizēs, kad mums dzīvē iet veiksmīgi, kad darbā ir panākumi, bet gan tad, kad lietas neveicas, kā mēs to vēlētos, kad mēs izjūtam savu nespēku. Tieši tad visdrīzāk paveras ceļš, lai parādītos Dieva spēks.

Šis škietamais paradokss, ka Dieva “spēks nespēkā varens parādās”, visbūtiskāk redzams pie krusta. Šeit pienaglots karājas Jēzus, galīgi novājējis un bezspēcīgs, un izmisumā izsaucas: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Bet tieši šeit, pie krusta, tiek izcīnīta Dieva uzvara pār grēku un nāvi.

Dievs, kā viņš mums sevi atklāj, nav tāds vēss radītājs, kas tikai no attāluma pasauli novēro, bet viņš pats pie mums ienāk pasaulē kā cilvēks Jēzus Kristus un izjūt pats uz savas ādas, ko tas nozīmē būt cilvēkam un panest visus pārbaudījumus, ar ko dzīve mūs piemeklē – un viņš rāda mums ceļu, kā tos pārvarēt. Mūsu radītājs ir arī mūsu pestītājs.

Dievs mums sevi atklāj, pie mums nāk, tā sakot, apslēptā veidā, pretstatā tam, ko mēs varētu sagaidīt – nevis savā radītāja godības pilnībā, ko mēs kā cilvēki nebūtu spējīgi panest un aptvert, bet gan vienkāršībā kā cilvēks, ko viņa laika biedri varēja redzēt un sataustīt un kura teikto tie varēja klausīties. Kā Mārtiņš Luters uzsvēra, ja tu gribi redzēt Dievu, tad necenties viņu atrast viņa radītāja varenības godībā, bet uzlūko krustā sistā tēlu. Vispirms uzlūko Dievu kā pestītāju un tad tu arī viņu saredzēsi kā radītāju.

Nobeigumā, tā kā šeit Svonzijā latviešiem nebūs Lieldienu dievkalpojums, mums pienākas jau tagad mazliet virzīt skatu uz augšāmcelšanās svētkiem, kas dod piepildījumu un jēgu visiem Lieldienu nedēļas notikumiem.

Ja nebūtu augšāmcelšanās, Jēzus Kristus krusta nāve būtu uzskatāma kā visu viņa pūļu iznīcināšana, un visa runa par uzvaru pār grēku un nāvi būtu tukšums un nieki. Bet ar augšāmcelšanos škietamā visu centienu sakāve tiek pārvērsta uzvarā un mūžīgās dzīvības cerībā. Jēzus Kristus ir augšāmcelies uz jaunu, mūžīgu dzīvi, un šī augšāmcelšanās sevī ietver solījumu, ka arī mums, viņa sekotājiem, būs augšāmcelšanās un līdzdalība mūžīgā dzīvībā.


Prāvests Dr. Andris Abakuks
Svētruna Pūpolu svētdienas dievkalpojumā Svonzijā, 2009. gada 4. aprīlī


 Iesūtīts: 2009.12.19 14:59

Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »