Normunds
2013.03.10 13:03
Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis...
Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: "Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai." Sīmanis atbildēja: "Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši; bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā." Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: "Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: "Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks." Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. /Lk. 5:1-11/
Mēs katrs nākam no savas ikdienas un tās pienākumiem, kur zinām, kas un kā darāms, kur ir savs ritms un pieredze. Bet arī tur ne vienmēr viss izdodas, mūs šad un tad piemeklē neveiksmes, kad, lai arī esam čalki pūlējušies, tomēr rezultāta nav. Tāda ir dzīve...
Tāda bija dzīve arī Sīmanim Pēterim un viņa biedriem, kad viņi sastop aicinājumu. Kāds saka: ”Airē uz dziļumu, izmet savus tīklus”. Saka nelaikā, tad, kad labais zvejas laiks jau ir garām. Par spīti loģiskajiem apsvērumiem, paļaujoties uz Aicinātāju, Sīmanis vēlreiz iet zvejā un iegūst neredzētu lomu.
Arī mēs, tāpat kā lielais vairums tautiešu šajā zemē, būtu varējuši palikt savas ikdienības un vilšanos krastā, ņemoties ar saviem tukšajiem tīkliem, pie savām daudzkārt nepiepildītajam dzīvēm. Tomēr mēs esam saņēmuši uzrunājumu un atsaukušies aicinājumam iet dziļumā, plašumā, ārpus mūsu ikdienības rāmjiem, ārpus ierastā ģimenes un paziņu loka, iet un darīt, lai dotu arī citiem, nesavtīgi darbotos sabiedrības labā. Darīt to, kas daudziem šķitīs nesaprotams, un tie jautās: „kāpēc jūs to darāt? Kas jums par to būs? Un teiks: jūs esat traki, jukuši!“
Ja nepakļausimies ļaužu valodām, bet no sirds sekosim aicinājumam, nedomājot par sevi, savu ieguvumu; ātrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad piedzīvosim brīnumu. Mums tiks dāvāts kaut kas vairāk par to, ko mēs paši būtu varējuši paveikt, izkārtot vai noorganizēt; kaut kas vairāk par to, kas piedzīvojams ikdienas pelēcībā. (Vai tas būtu pacēlums dziedot kopkorī Dziesmusvētkos; vai tas, ka pēc daudzu gadu pretestības bērni piepeši sāk lepoties ar latviešu valodu; vai kāds tautietis, kam kādreiz sen esi palīdzējis grūtā brīdī, pēc gadiem pastāsta kā tava palīdzība mainījusi viņa dzīvi…)
Piedzīvojot tādu ‘zivju lomu’, kas ir vairāk kā mūsu pašu pūliņu rezultāts, mēs sākam apzināties savus ierobežojumus, trūkumus un necienību; to, ka to, kas mums dāvāts, mēs neesam pelnījuši. Tad jūtamies kā Sīmanis Pēteris, kas Aicinātājam un Devējam saka:” Ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks”. Ne tikai neveiksmes un vilšanās, bet vēl vairāk pārstreidzoši svētības brīži, sastapšanās ar neizprotamo Dieva žēlastību mūs var izbiedēt. Tad ir svarīgi dzirdēt Aicinātāja balsi, kas nu saka: „Nebīsties!“
Kā Sīmani Pēteri uzrunājot: „Nebaidies, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.“ Viņam tiek dots jauns uzdevums, misija. Arī mums sākot vai turpinot sabiedrisko darbu var uznākt šaubu un nedrošības brīži. Atcerēsimies Jēzus teikto: „Nebīsties!“ Nebīsties, kad sastopies ar ko jaunu, citādu, nesaprotamu; nebīsties, kad ieraugi savus ierobežojumus un trūkumus. Nebīsties, jo tu esi aicināts, tev ir uzticēts uzdevums un tavs Aicinātājs ir uzticams.
Zīmīgi, ka pirmie Jēzus mācekļi bija vienkārši zvejnieki un tika aicināti kļūt par cilvēku zvejniekiem. Tas simboliski saistās arī ar mūsu darbu LNPL un sesijā pārrunāto. Izmest tīklus, zvejot, nenozīmē makšķerēt vai sacensties ‚bļitkošanā‘, kur kādu ar vilinājumu vai ēsmu uzķer uz āķa. Mūsu darbs ir kopdarbs, kas ir vairāk par iesaistīto indivīdu mērķiem vai ambīciju summu.. Tīkli nav vienīgi elektroniskais tīmeklis un daudzveidīgas saziņas un informācijas saites. Tīkls ir mūsu sadarbība un vēl vairāk - mūsu sadraudzība un kopība, savstarpējās attiecības, kurā mēs varam ietvert un uztvert tos tautiešus, kas pazaudējuši dzīves virzienu svešā zemē; tos, kas vientulībā un nomāktībā; un tos, kas grib būt līdzdalīgi lielākā kopībā un strādāt, darboties lielāku un augstāku mērķu labā.
Kāds būs mūsu sadarbības un draudzības tīkls? No tā būs atkarīgs kā varēsim uzrunāt, piesaistīt un iesaistīt citus tautiešus. Nebaidīsimies, ķersimies pie darba kopā!
Māc. Elīza Zikmane