Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Pārdomas pavasarī (teiktas kādā rīta svētbrīdī)
iesūtīts: 2012.05.07 19:40 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Ap mums ir pavasaris, ir ziedi un zaļums. Dabas skaistums mūs uzrunā. Meklēju vārdus pavasara gaisotnei. Vārdus par prieku.

Vārdu ir daudz. Kur atrast īstos vārdus? Vārdiem būtu jābūt ar segumu un dziļumu. Bet ne visi tādi ir. Imantam Ziedonim ir bēdīga pieredze. Ja vārdi paliek vārdi vien, tad tie ir tukši.

Dzejā viņš saka:
            “Cilvēki žvadz
            kā sīknauda kabatā manā,
            es pagrābju saujā – nabadzība.
            Vienu sudraba dālderi
            uzsvied uz mana galda, likteni! -
            Ja tev ir.”
    
Man patika Mārtiņa Lutera norādījums, kur tos labos vārdus meklēt. “Neesiet kā kalna kazas, kas grib tikt dažādos augstumos, līdz nogāžaties. Turaties pie rakstiem”.

Bet pie kuriem rakstiem? Arī rakstu ir daudz. Mārtiņš Luters norāda uz Dieva vārdu, to, kas ir ieņemts mūsu Bībelē. Viņš domā, ka tad, kad tu to lasi, tad tas ir tev pavisam tuvu, tas ienāk tavā mutē un sirdī, lai tu to darītu.

Savām pārdomām izvēlējos Dieva vārdu, rakstīts 90. Dāvida dziesmā, 14. pants: “Pildi mūs rītos ar savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu.

Pildi mūs – tas nozīmē, ka kaut kas ir iztērēts, ir palicis par maz, lai varētu turpināt iesākto ceļu. Vajag atjaunošanu. Ja gribam padzerties un glāze ir tukša, tad tā ir jāpiepilda. Arī lepns auto bez degvielas nekustēsies no vietas. Mēs kļūstam nepacietīgi, neiecietīgi, rīvējamies viens gar otru un pagurstam, ja nav vairs iekšējā spēka.

Kad šķirstu Dieva vārda grāmatu, tad man ir ļoti tuva tā daļa, kur ir ierakstītas Dāvida dziesmas - Psalmi. Kad lasu tos, tad man ir sajūta, ka tur sarunājas cilvēki ar Dievu kā ar labi pazīstamu draugu, vai kā ar tēvu, bet ne ar kādu svešinieku.  Cilvēki uztic Dievam savu dzīvi, savas bēdas, arī savu prieku.

Tur neskan tikai slavas dziesmas, nav tikai runa par mīlestību, bet tur ir ari sadzirdama apsūdzība, kā Dievs varēja pieļaut piedzīvot netaisnību un postu. Dievs, palīdzi! Un vai tad nav jūtams arī atvieglinājums, ja cilvēks var teikt: “Kārto, Tu, Dievs, šis lietas. Es atstāju to Tavā ziņā.”

Psalmos es lasu, ka, kaut arī cilvēks ir atradis savienojumu ar Dievu, viņš tomēr izjūt dzīves smagumu, jūtas arī paguris, un viņš jautā sev: “Kāpēc tu esi tik nogurusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna?” Un tad pats sev saka norādījumu, kur meklēt spēku un iepriecu: “Runā ar Dievu!” Un tad kādā brīdī arī mana pateicība  skan šiem vārdiem līdz: “Teici to Kungu, dvēsele mana, un neaizmirsti ko viņš tev labu darījis!”

Vārdi ir sadzirdami, bet arī patiesus vai skaistus vārdus var nolikt pie malas, neievērot. Bet vārdiem var arī uzticēties, ieņemt sirdī, lai tie veidojas, lai veidojas sakne un saite ar Dievu. Lai aug kā sēkla pavasarī, tad rudenī būs maize, zināsi ari, kur dvēselei padzerties.

Mums ir apsolījums, ka būsim Dieva laipnības, žēlastības saņēmēji, tādi, kādi esam – kļūdaini, mazticīgi, šaubīgi, bet būsim tomēr ieslēgti Dieva mīlestībā. Un tur ir prieka avots mūsu dzīvei. Dievs aicina, bet pašiem ir jāgrib un jāizmēģina, lai zinātu, ka ir vērts Viņam uzticēties.

Man patīk, ko rakstniece Zentas Mauriņa saka par prieku: “Reiz pie katra cilvēka loga pieklauvē laime, bet kas kluso klauvējienu nesadzird, palaidīs garām savas dzīves lielāko stundu. Dažs guļ līdz pusdienas laikam un vakarā žēlojas, ka nav redzējis saules lēktu un rīta rasu.” Viņa turpina: “Prieks ienāks tikai, ja paši atvērsimies. Dzīves krustu mums uzliek, bet prieka puķe mūsu dārzā pašiem jāstāda vai jāiet to meklēt.”

Ja meklējam,  kur tad ir šī prieka puķe, vai pēc  Imanta Ziedoņa izteiciena, kur ir apslēpts “sudraba dālderis”? Kur tos atradīsim?  Vienā vietā tos droši varēs atrast: Tā ir Bībele, un  Dieva vārds arvien vēl runā un aicina mūs lūgt, lai būtu prieka saņēmēji: “Pildi mūs rītos ar savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu.

Autors: Māc. Gita Putce
Foto: www.123rf.com




Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »