Šis skaistais un bagātais rudens laiks ar krāsu bagātību un krāšņumu visapkārt. Laiks, kad mēs esam aicināti svinēt Pļaujas svētkus. Un ja arī daudzi no mums nebūsim izskaptīm rokās pļāvuši laukus un vākuši ražu, taču apzināmies dienišķās maizes nepieciešamību - apzināmies, ka pateicoties Dieva žēlastībai, sēkla ir varējusi uzdīgt un lietus un saules veldzēta, nobriezt gatavās vārpās. Šeit gribas pieminēt Eduarda Virzas aprakstu Straumēnos par Zemgales saimniekiem, kas paraduši nevienam nedot priekšroku. Pļaujas svētkos dievnamā nākuši, pazemīgi gulēja uz ceļiem, lūgšanas vārdus čukstēdami. Viņu ticība bija šūta no tikpat stipras un vienkāršas drēbes un tikpat stipriem diegiem kā viņu uzvalki. "Paši nenojauzdami, viņi bija izpratuši ko var zināt un ko nevar zināt - un kā irbes tek lielā laukā gar labības stiebriem, tā viņu domas tecēja ap Dieva iestādītām lietām, nemēģinādamas tās izprast un satricināt, bet tikai apbrīnot un izlietot savā labā".

Un tad augšminētais teksts, kas pieder pie visdziļākām vietām Jāņa evaņģēlijā. Jēzus Kristus mums liek saprast, ka tikai ar Viņu un caur Viņu, mūsu dzīve kļūst īsti bagāta un tur varam paliekamus augļus nest. Arī mūsu dienišķās maizes rieciens iegūst īpašu nozīmi un svētumu, jo ar to Pestītājs ir salīdzinājis pats sevi. "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien" Jēzus vārdi Tēvreizes lūgšanā, taču Viņš arī sludināja, ka "cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet katra vārda, kas iziet no Dieva mutes". Šis vārds Viņā reiz tapa miesa un "mēs skatījām Viņu godību, ka Dieva Viepiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības" - mēs lasām Jāņa ev. prologā 1. nod. 14. p. Un tad Jēzus paša vārdi: "Es esmu dzīvības maize" - Caur Viņu mēs tiekam savienoti ar visas dzīvības cēloni un devēju - mūžīgo Dievu. Mūsu dvēseliskais izsalkums un slāpes top apmierināti un mūsu citādi satrauktās dvēselēs iemājo cerība un miers.

Mēs jaunu pasauli celsism - bet paši no sevis, bez Dieva - bija sauklis pagājušā gadsimtā... Taču solītās paradīzes vietā, skaudras traģēdijas, miljonu upuru. Paldies Dievam, ka šīs materealistiskās filozofijas visnotaļ ir piedzīvojušas bankrotu, arī mūsu tauta, atjaunotos dievnamos atkal var brīvi svinēt Pļaujas svētkus, klausīties Kristus evaņģēliju un baudīt Viņa sakramentu. Sīs dievišķās patiesības, ko kodes un rūsa nevar saēst, kuras, Virzas vārdus parafrāzējot, mums nav jācenšas izprast un satricināt, bet tikai apbrīnot un izlietot savā labā par lielu un mūžīgu svētību. Tieši tā mēs varam ticēt dziļāk, mīlēt dedzīgāk un palīdzēt cits citam. Tieši tā var tikt sekmīgi risinātas problēmas dzimtenē - korupciju un bezdarbu, kas liek daudziem jauniešiem doties svešumā.

Lai slava Dievam, ka caur Viņa Dēlu, mums ir dota dzīvība un pārpilnība uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc, kā senais koralis to saka: "Tev, Kungs, lai sirdis pateicībā zied. Tev, lai lūpas svētas dziesmas dzied".

Prāvests emeritus Juris Jurģis