Dievkalpojuma norisi organizējusi draudzes mācītāja Elīze Zikmane un Lielbritānijas prāvests Dr. Andris Abakuks. Draudzes priekšnieks – Latvijas goda konsuls Velsā Andris Tauriņš ar kundzi rūpējušies par draudzes vakara organizēšanu.

Daududzus gadus Bristoles draudzes „sirds un dvēsele” bijuši Arvīds un Rasma Sermuliņi, kuri nesavtīgi rūpējušies par Bristoles latviešiem. Viņu māju durvis vienmēr bijušas atvērtas latviešu ciemiņiem. Arī vēl tagad, kad Rasma Sermuliņa zaudējusi acu gaismu, viņas sirds gaisma turpina starot uz cilvēkiem, jo blakus  joprojām ir stiprā un uzticamā mūža drauga Arvīda roka.

Bristolē, bet nākamajā dienā arī Svonsijā, redzot, ar kādu interesi latviešu ļaudis brauc uz dievkalpojumiem, jādomā par to, kā izglītot un sagatavot kalpošanai draudzēs- ja ne mācītājus, tad vismaz brīvprātīgus diakonus, kuri varētu pulcēt latviešus, kopīgi mācīties izprast kristīgās pamatvērtības, kas skaidrotas Svētajos Rakstos un pie reizes arī kopīgi veidotu latviskus centrus, ņemot vērā ļoti lielo latviešu skaitu, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas. Ja to nedarīs šodien un tagad- pēc gada vai vēlāk- latvieši integrēsies lokālajās vidēs, it īpaši tad, kad bērni sāks apmeklēt vietējās skolas.

Ingai Hermanei, kura Bristolē ieradusies no Latvijas ar labu muzikālo izglītību, ir iecere veidot latviešu bērniem muzikālās nodarbības. Šo ideju atbalsta arī Dace Brinkus, kurai ir divi bērni.

Daces vecāki 90-to gadu sākumā Talsos atvēra privātu veikaliņu”Dace”, kuru, diemžēl, nācās slēgt pēc tam, kad Latvijā uzradās lielveikali. Un, kaut gan Dace Brinkus  ir īsta Talsiniece un Talsu luterāņu draudzes locekle, viņa 2003. gadā  bija spiesta Latviju atstāt un doties darba meklējumos uz Angliju, bet vēlāk uz Velsu.

Viņas dēls Kārlis kristīts Dižstendes baznīcā 1998. gadā, kad draudzē viesojies arī arhibīskaps Elmārs Rozītis. Trīsgadīgā meita Ance-Māra arī kristīta Latvijā- mazajā Strazdes baznīcā.

No 2003. gada Dace strādājusi Cornwall gaļas pārstrādes uzņēmumā par līnijas vadītāju, bet tagad audzina mazo meitu, pie reizes apmeklējot arī datora  kursus.

Jaunās paaudzes vidū redzami arī vecāka gada gājuma cilvēki. Interesanti, ka Bristolē uz dievkalpojumu ieradusies arī bijusī skolotāja un Torņkalna draudzes locekle Ārija Brūniņa, kura jau sesto gadu strādā Rofantā Viesu namā. Kaut gan arī viņai bijis grūti no Latvijas šķirties, viņa ar dzīvi ir apmierināta un salīdzina pensionāru dzīves kvalitātes Latvijā un Lielbritānijā. Skumji dzirdēt, bet viņa saka;”Te es jūtos kā „baltais cilvēks”, par mani rūpējas Lielbritānijas valdība. Bez maksas es varu ceļot ar autobusiem pa Lielbritāniju. Man ir pensija. To nevar salīdzināt ar pensionāru dzīvi Latvijā.”Ārija Brūniņa aktīvi darbojas latviešu luterāņu draudzē Rofantā, kur to labi varēja redzēt šogad Draudžu dienās.

Skaidrīte Stabiņš caur Ķīles bēgļu nometni  Lielbritāniju sasniedza 1948.gadā, bet Bristolē dzīvo no 1965.gada.Viņas tēvs bijis savā laikā tālbraucējs kapteinis. Viņa studējusi Cardiff Universitātē un strādājusi pēc tam Ceļojumu birojā.

Sarunā jaušams dziļa kultūras cilvēka skatījums uz lietām un notikumiem. Viņa interesējas par mākslu, mūziku un , neraugoties uz cienījamiem gadiem, interneta tīklā atrod vērtīgas informācijas par mākslu un mūziku.

Ņemot vērā interneta pieejamību, būtu vērts domāt par atsevišķu latviešu domubiedru grupu veidošanu konkrētos portālos. Piemēram- latviešu mākslas un mūzikas portāls, kurā varētu „satikties” un domām apmainīties līdzīgu interešu cilvēku loks Austrālijā, Latvijā, Vācijā vai vēl cituviet pasaulē. Tā būtu iespēja aktīvi iesaistīties latviešu kultūras un mākslas saglabāšanā un tālākattīstībā ne tikai sabiedrībā redzamām personām, bet arī tiem, kuri pagājuši malā- vai nu vecuma nespēkā, vai piedzīvojot kādas vilšanās , vai arī citu apsvērumu dēļ.Kādam tas vienkārši jāuzsāk!

Daudzo sarunu vidū visspilgtāk atmiņā palikusi saruna ar jauno, enerģisko Open University Criminology and Psychological studies 4. kursa studenti  Evitu Jerginu.

Viņa ir liepājniece, Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu filoloģijā, un, nesaredzot izaugsmes un labas darba iespējas Latvijā, 2004.gada 22.jūnijā devusies darba meklējumos uz Lielbritāniju. Vispirms viņa astoņu mēnešu laikā koledžā apguvusi angļu valodu.Šos kursus tajā laikā apmaksāja Lielbritānijas valdība un Eiropas savienība.Nodarbības notikušas katru dienu no plkst.16.00 līdz 21.00. Blakus tam viņa strādājusi visvienkāršākos gadījuma rakstura darbus divās līdz trīs darba vietās, lai nodrošinātu sev iztiku.

Tagad, paraleli studijām viņa jau četrus ar pus gadus strādā The Grand Hotel – vecākajā un skaistākajā Bristoles viesnīcā, kurā ir 182 istabas un 10 banketa telpas- par menedžeri.

Evita Jergina studē Lielbritānijas kriminālo vēsturi. Viņa stāsta, ka līdzīga situācija Lielbritānijā bijusi 1960.- 70.-os gados, kad Lielbritānijā iebraukuši Jamaikieši, kuri vēlējušies saņemt patstāvīgu dzīves vietu un būvētu Lielbritāniju.

Tolaik Lielbritānijas ekonomika augusi lēnām, un masu mēdiji cēluši paniku, sakot, ka it kā imigranti vainojami pie noziegumiem valstī.

Evita saka: ”Ja cilvēks ir izstumts no sabiedrības, viņš grib būt piederīgs kaut kam. Visātrāk tad viņš atrod līdzbiedrus kriminālās aprindās, kur nav jābūt gudram, izskatīgam, bagātam, nav uzstādītas prasības, kas izdara psiholoģisku spiedienu.Tur ir alkohols, narkotikas.

Valsts un masu mēdiji radīja morālo paniku. Lielbritānijā tas likvidējās daļēji. Joprojām ir liels procents jamaikiešu ,afrikāņu¬-somāliešu bandas, kas siro Londonā u.c. Bristolē 1960.-1970.-os gados cilvēkiem pat bija bailes iet uz ielas. 70-os gados parādījās panki, kas pulcējās jūrmalā dienvidos- pludmales zonās un kūrortu rajonos. Viņi bija savādāki. Viņus uzskatīja par neslavu tautai. Tā kā viņus izstūma no sabiedrības, viņus nicināja, viņi kļuva par noziedzniekiem.

Tas pats tagad notiek Latvijā- izstumj, nedod darbu- un cilvēki kļūst par noziedzniekiem.

Lielbritānija daudz darījusi, lai palīdzētu šiem cilvēkiem: uzlaboti sociālie servisi, pabalsti, uzlabota izglītības sistēma, no 14-15 gadiem jaunieši tiek iesaistīti dažādās, no pašvaldībām sponsorētās „Community  Schools”, kurās jaunieši mācās kompjūteru, filmēšanu, dziedāšanu, sporta spēles u.c. ar devīzi:”Brīvs no narkotikām, brīvs no alkohola un vardarbības”.

Šīs skolas māca iesaistīties sabiedrībā. Tās izņem cilvēku no ielām un palīdz adaptēties patstāvīgā darba vietā. Cilvēki jūtas piederīgi šīm skolām, un apmeklē tās vēl 40-50 gadu vecumā. Piemēram, St.Pauls bija kriminālākais rajons Bristolē. Tur notika masu grautiņi un slepkavības. Tieši tur izveidoja Community School, un situācija mainījās.”

Līdzīgus centrus varētu izveidoties Latvijā. Būtu nepieciešamas lekcijas kriminoloģijā- kā sabiedrība kopā var mainīt kriminālo situāciju, un aicināt visus iesaistīties. Piemēram, jauniešu noziedznieku rehabilitācijas programmās Lielbritānijā iesaistās brīvprātīgie. Universitāšu pasniedzēji rada interesi par studijām. Community Schools centros nav bijuši uzbrukumi, jo viņi paši tās sargā.

Evitai ir labas idejas, kuras būtu noderīgas Latvijai. Viņa saka , ka ar internās psiholoģijas zināšanām var būt noderīgs sabiedrībai. Evita saskata, ka cilvēki Latvijā neatgriezīsies, ja ekonomiskā un politiskā situācija valstī nemainīsies.  Viņa saka: ”Politikā visi saistīti savā starpā- ja nepārraus šo ķēdi, nekas nemainīsies. Būtu iespējams to pārraut, ja visi to vēlētos.  Liela daļa tās paaudzes, kas dzīvojuši un uzauguši padomju laikā, kuri raduši nedomāt- lai visu noliek priekšā, jo padomju laikā nebija tiesības neko teikt un mainīt. Jaunāko cilvēku īpatsvars ir mazāks. Tikko jaunākais mēģina ko darīt, lielā masa to nospiež un neļauj darīt. Tāpēc jauniešiem jābūt stipriem garā, jābūt vienotiem. Tagad katrs mēģina cīnīties pats.”

Sarunas laikā radās doma veidot politisku jauniešu organizāciju gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Jādomā, ka tas varētu būt liels spēks, kas nāktu no ārpus Latvijas dzīvojošiem latviešu jauniešiem.


8.maijs- dievkalpojums Swansea- Svonsijā sākās ar kristībām un iesvētībām. Gita Vītola, kura Svonsijā ar ģimeni ieradusies no Balviem, mācītājas Elīzes Zikmanes vadībā „izgājusi” iesvētes mācības kursu un tagad, dievkalpojumā , bez mācītājas Elīzes Zikmanes, piedaloties arī arhibīskapam un prāvestam, viņa saņēma svētību kļūt par pilntiesīgu draudzes locekli Latviešu luterāņu Baznīcā. Dievkalpojumā piedalījās arī viņas meitas- Diāna ar mēnesi veco meitu Nikolu un Endija, kura mācās Svonsijas skolā.Kopā ar viņām bija arī māsīca Kristīne. Klātesošie draudzes locekļi, bet it īpaši Gita Vītola izteica daudz siltus, atzinīgus vārdus par mācītāju Elīzu Zikmani- par viņas iejūtību, sirsnību, atsaucību un vienlaikus arī erudīciju teoloģijas jautājumos.

Pēc dievkalpojuma sekojošā draudzības pēcpusdienā klāt bija visu paaudžu latvieši: gan Ansis un Benita Līkums, kuri šeit iebraukuši 1948.gadā un viņu vienaudži, gan arī jaunākās paaudzes izceļotāji, kuri Latviju atstājuši pēdējos gados.

Ansis Līkums sākuma gados strādājis Svonsijā ogļraktuvēs, bet pēc iegruvuma sapratis, ka tas ir bīstami, tāpēc pārcēlies darbā uz skārda fabriku, kas vēlāk pārveidota par tērauda fabriku. Viņš tur nostrādājis 28 gadus. 1952.gada decembrī apprecējies, un viņiem ar Benitu ir divas meitas- Rita un Ilga ,un 4 mazbērni. Viņi abi visus gadus esot darbojušies latviešu luterāņu draudzē. Sākumā mācītājs bijis Slokenbergs, vēlāk- prāvests Mužiks, un pēc tam- prāvests Juris Jurģis. Agrāk Svonsijas draudzē bijuši 100 cilvēki. Visvairāk bijuši vieninieki, kuri dzīvojuši strādnieku hosteļos un strādājuši skārda fabrikā. Ziemassvētkos bijusi eglīte, visiem- dāvanas. Prāvests Mužiks viņu esot iesvētījis, vēlāk salaulājis, nokristījis un iesvētījis meitas, salaulājis meitas un apbedījis Benitas vecākus. Prāvests Mužiks allaž esot palicis viņu mājās pa nakti, jo braucis ar vilcienu.

Ansis saka, ka daudzus latviešus esot uzņēmuši savā mājā, arī mācītāju Elīzu Zikmani un Jānu Jērumu Grīnbergu. Viņš esot aktīvi darbojies Daugavas Vanagu organizācijā dažādos amatos.

Dievkalpojumā piedalījās arī Pēteris Kuck, jau cienījamos gados. Viņam tēvs bijis latvietis, bet māte- īriete. Viņš pieder Velsas Baltiešu savienībai. Interesanti, ka viņš izteica vēlēšanos mācīties latviešu valodu.

Rūta Šova- pēc tautības lietuviete, jau no 1942.gada, kad ieradusies Lielbritānijā, vienmēr piedalījusies latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa joprojām labi jūtas latviešu sieviešu sabiedrībā, dažus vārdus saprot latviski, bet sarunājas angļu valodā.

Dzidra Ozoliņa Svonsijā dzīvo jau septīto gadu un mājas vietu atradusi pie vietējā latvieša Paula Vanaga, kurš pa simbolisku cenu viņai izīrējot istabu. Dzidra strādā rūpnīcā ”Fresch Food”. Viņa palīdz savai ģimenei Latvijā ar naudu- studijām un maksājumiem par dzīvokli. Dzidra Ozoliņa savā laikā strādājusi slavenajā restorānā „Sēnīte”, bet pēc tā likvidēšanas palikusi bez darba.

Viņa saka:” Tagad neredzu atdevi Latvijā-„ kāja kā priekšā, tā priekšā, viss ir galīgi šķērsām”. Ja kādreiz stāvēju un kritu par Latviju, tad tagad?...Valsts nedomā par cilvēkiem. Ja bērna nauda ir 7 lati mēnesī, ja kāds no ģimenes zaudē darbu, ja bērniem ar augstāko izglītību Latvijā nav darba...Nav spēka vairs cīnīties Latvijā. Sirds ir Latvijā, bet liekas, ka nekā cilvēciska tur vairs nav. Ja būtu pozitīva ekonomiskā stabilitāte, es uz dienu aizskrietu uz Latviju atpakaļ.”

Maira Cinovska sākusi pulcēt latviešu bērnus Daugavas Vanagu telpās, kur Rūta Abakuka pielikusi savu palīdzīgo roku. Darbs ar bērniem esot tikai nesen aizsācies, tāpēc Maira meklē domu biedrus un palīgus, kuriem jau ir pieredze darbā ar bērniem. Viņas e-pasta adrese: maiirra1967@hotmail.co.uk

Austrālijā, Amerikā , Kanādā, vai kādās citās mītnes zemēs, kur programmas jau izstrādātas, un kur darbs ar bērniem jau turpinās gadu desmitiem, varētu sniegt palīdzīgu roku Mairai Cinovskai, lai latviešu bērni arī Svonsijā varētu kopt savu latvietību. Tā veidotos arī draudzības saites skolotāju starpā.

Mācītāja Elīza Zikmane izteica ļoti „pravietiskus” vārdus mūsu tautai, citējot Jaunās Derības tekstu: „Kas sīksti sēj, tas sīksti pļauj”. Viņa uzsvēra laju un skolotāju apmācīšanas nepieciešamību. „Mēs esam atbildīgi par nākamo latviešu paaudzi. Ko mēs sējam šodien, tas nesīs augļus nākotnē. Ja nesēsim mēs, atradīsies citi sējēji, ieskanēsies citas balsis. Tāpēc mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi vai skeptiski.

Jā, mēs šodien nezinām, kādus augļus pļausim, sējot labāko, ko katrs spējam, mūsu tautas nākotnes vārdā.Bet, ja mēs paļaujamies uz Dievu, varam būt droši, ka Viņš to zinās.”


Mag.Paed. Vera Rozīte