Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Vizitācija Rietumanglijas-Velsas draudzē (2. daļa)
iesūtīts: 2011.06.07 11:59 rakstīt redaktoram 
drukāt 

6.maijā Latviešu mājā Almelijā laiks it kā uz brīdi apstājās, un, tāpat, kā saules atspulgs ūdenī, vēl spilgtāk izgaismojās pagātnes notikumi, sasaistot tagadni ar pagātni.

Šogad, 6. maijā Latviešu kapu svētkos Almelijā piedalījās Ārkārtējais pilnvarotais Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Eduards Stiprais un  LELBĀL arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, bet Latviešu kapu svētku organizētājs un dievkalpojuma vadītājs bija prāvests Dr. Andris Abakuks.

Vēstures liecības rāda, ka 1956.gada 20.augustā Latviešu mājā Almelijā viesojušies arhibīskaps Teodors Grīnbergs un tagadējā arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša tēvs, mācītājs Elmārs Rozītis, kurš tolaik bija arhibīskapa Teodora Grīnberga sekretārs. Bet 1954. gadā te viesojies Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš, kurš pēc Almelijas mājas iegādāšanas kļuva izveidotajā Mājas komisijā par priekšsēdi, bet prāvesta Dr. Andra Abakuka tēvs Augusts Abakuks- par Mājas komitejas priekšsēža vietnieku.

Kādā no fotogrāfijām redzam, ka 1954. gadā tikšanās laikā Almelijas mājā klāt bijuši gan tagadējā Lielbritānijas prāvesta Dr. Andra Abakuka abi vecāki- tēvs un māte, gan arī pats- tolaik mazais puisītis īsās bikšelēs- Andris.

Starplaikā nomainījušās paaudzes. Dēli un meitas, kas vairāk nekā 30 gadus vasaras kolonijās Almelijas mājā kopa savu latvisko identitāti, šodien palīdz audzināt latvietību un kristīgu dzīves ziņu nākamai paaudzei.

Daudzi latvieši, kuri pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izceļojuši no Latvijas, nemaz nezina, kādu darbu un pūles mūsu tautas stiprināšanā ieguldījuši cilvēki, kuri, bēgot no komunisma žņaugiem, emigrēja uz rietumiem. Tie bija latvieši, kuriem bija tā laime Latvijas brīvvalsts gados piedzīvot lepnumu par savas Valsts politisko un ekonomisko suverenitāti.Tie bija latvieši, kuru darba augļi, īpaši lauksaimniecībā, bija līdzvērtīgi Dānijas, Zviedrijas u.c. valstu sasniegumiem.

Atstājot savu Dzimteni, neraugoties uz to, ka daudzi no augsta amata labi izglītotiem speciālistiem bija spiesti sākuma gados strādāt visvienkāršākos un viszemāk atalgotos darbus, apstākļos, kādi tie tolaik bija, modās nacionālās pašapziņas gars un nesalaužama cerība, ka Latvija- kaut kad- kļūs atkal brīva. Tieši šī nesalaužamā ticība un cerība darīja brīnumus pasaules tālēs izkaisīto latviešu vidū un kā magnēts tuvināja tautas brāļus un māsas, daudz nebēdājot par to, ka „pa vidu” radās tādi pat kurnētāji , apšaubītāji un „atkritēji”, kā tas ir arī šodien. It kā Dievs Pats izraudzīja tautas vienotājus un kopā saucējus.

Almelijas latviešu māja ir viens šāds mūsu tautas vēstures piemērs. Tās sirds un dvēsele bija prāvesta Dr. Andra Abakuka tēvs Augusts Abakuks.

Prāvests pastāstīja, ka viņa tēvs izvedis trimdā Abrenes Aizsargu pulka karogu, un tas visus okupācijas gadus glabājies viņu mājas skapī. Tikai pēc tēva aiziešanas mūžībā 1994.gadā, Dr. Andris Abakuks, vedot uz Latviju tēva pelnu urniņu, aizvedis arī ilgi glabāto aizsargu pulka karogu un nodevis to kara muzejam.

Augusts Abakuks dzimis Balvu pusē, bet pēc jurista grāda iegūšanas Latvijas Universitātē, nonācis Abrenes pusē, kur drīz kļuvis par apriņķa vecāko.Līdz pat 1944.gada 31. oktobrim viņš noturējās Abrenē, palīdzot neskaitāmām latviešu ģimenēm, bet frontei brūkot, viens no pēdējiem bijis spiests doties trimdā, lai turpinātu rūpēties par latviešu cilvēkiem un viņu tiesību aizstāvēšanu svešumā.

1947.gada pavasarī, no Vācijas ierodoties Anglijā, Augusts Abakuks kā vienkāršs strādnieks pelnījis iztiku fabrikā. Taču vienlaicīgi smagajam darbam viņš uzsāka latviešu apzināšanu un organizēšanu, nodibinot un vadot DVF nodaļu.

1950.gadā viņa pūļu rezultātā tika izveidota Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā- LNPL, kurā kā prezidija priekšsēdis viņš darbojās līdz 1985.gadam.

1951./52.gadā, vienojoties Eiropas zemju politisko partiju pārstāvjiem, tika izveidots Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs. Arī PBLA izveidošanas procesā Augusta Abakuka pieredzei un zināšanām bijusi izšķiroša nozīme. Ne velti viņš kļuva par PBLA Valdes  priekšsēža vietnieku, bet vālāk- par tās valdes locekli.

Augusta Abakuka iniciatīvas rezultātā 1953.gada 10.jūnijā LNPL Prezidijs nolēma iegādāties  Almelijas māju uz izdevīgiem nomas nosacījumiem, lai tajā izveidotu latviešu mītni, kurā varētu dzīvot darba spējas zaudējušie tautieši, kur būtu vieta bērnu vasaras kolonijām un skaista vieta arī atvaļinājuma pavadīšanai.

Tā, nesavtīgu roku tīrīta un kopta, Latviešu māja, kas iekārtota Ņūportas senatnīgajā namā (Nieuport House) Herefordas novadā pie Almelijas ciema, sāka veidot latvisku dzīvi ar tās tradīcijām un kultūras vērtībām, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jauniešu nacionāli patriotisko audzināšanu, gadu gaitā kļūstot par ievērojamu latviešu centru Lielbritānijā.

Šogad, pēc tik daudziem gadiem,kad Almelijas māja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 1998. gadā pārtraukusi savu darbību, Augusta Abakuka dēls Dr.Andris Abakuks savā uzrunā teica:
   „Mēs esam sabraukuši pieminēt latviešu māju Almelijā un visus kādreizējos šos mājas iemītniekus, kam kapa vietas ir šeit, Almelijas ciema kapos, kā arī tos, kam kapa vietas ir citur- galvenokārt Brukvudas latviešu kapos vai tagad jau Dzimtenē.

Mums daudziem ir spilgtas atmiņas par latviešu saimi, kas šeit gadu dresmitiem pastāvēja, par nometnēm un svētkiem, par atvaļinājumiem, kas pavadīti klusajā lauku gaisotnē- bet ciema kapos atdusas pāri par 70 kādreizējo mājas iemītnieku.Latviešu kapu svētki daudzus gadus šeit nav notikuši un droši vien vairākus gadus nenotiks. Tātad, šī ir reta izdevība atkal atgriezties Almelijā un pieminēt šo mazo Latviju un visus, kas palīdzēja to izveidot un uzturēt- vecākām paaudzēm pakavēties atmiņās, bet jauniebraucējiem ar šo vietu pirmo reizi iepazīties”.

Noslēgumā viņš teica:
   „Mums katram ir savs vienreizējais ceļš laikā un telpā, kas mums dod savu identitāti, savu personību.Kad mēs atceramies Latviešu māju Almelijā, katrs mirklis šeit, katrs dzirdētais vārds, katra putnu dziesma, katra zieda smarža, katrs brīdis, kad saskārāmies ar kādu citu dvēseli, ir palīdzējis mūs veidot tādus, kādi mēs esam. Tas nav viss tikai pagātne. Tas ir ar mums tagad un vienmēr.”

Pēc dievkalpojuma klātesošie brīdi pakavējās kapsētā. Vēstnieks Eduards Stiprais īpašu interesi izrādīja par pašiem pirmajiem kapsētā guldītajiem latviešiem:Kārlis Baurs, kurš guldīts 1954.gadā un Otīlija Pupuriņa, kas kapsētā guldīta 1955.gadā.
   Pēc tam visi devās uz Almelijas māju, kuras tagadējie saimnieki David un Jenny Watt ielūdza atbraukušos latviešus dārzā uz tasi kafijas.
   Katrs no atbraucējiem vispirms gribēja aizstaigāt līdz ezeriņam, pa ceļam kavējoties atmiņās un salīdzinot, kā tas bija toreiz un tagad.
   Rūta Abakuka pastāstīja, ka īpašumā piederošie zirgu staļļi savā laikā tika latviešu pārbūvēti par dzīvojamām istabiņām, bet pagalmiņa vidū- izņemto bruģakmeņu vietā iesēta zālīte.
   Liels bija kādreizējo Almelijas iemītnieku pārsteigums, redzot, ka zālītes vietā laukums atkal nobruģēts, un dzīvokļi atkal pārveidoti zirgu staļļos, kur viens no zirgiem, galvu izliecis caur bijušo logu, ar interesi vēroja atnācējus.
   Kafijas pēcpusdienā piedalījās arī vietējais mācītājs Marcus Small.
   Tā bija saules pielieta diena. Daudzos atmiņu stāstos neiztrūkstoši bija klāt tie, kuri jau aizsaukti mūžībā. No tuvām un tālām vietām bija sabraukuši latvieši.
    Viņu vidū bija arī Dzidra Purmale, kura savā laikā bijusi nacionālās Padomes Lielbritānijā Izglītības nozares vadītāja. No 1975. gada viņa gādājusi par bērnu kolonijas vadītāju un audzinātāju izraudzīšanu, un apzinājusi arī izpalīgus.
   Ilona Birzgale, izrādās, bijusi klases biedrene Cēsu ģimnāzijā prāvestam emer. Jurim Jurģim, kurš kopā ar kundzi Inidu , neraugoties uz cienījamo vecumu, piedalījās pasākumā. Ilona Birzgale bija atbraukusi garo ceļu no „Straumēniem” kopā ar citiem ‘’straumēniešiem” noorganizētā busiņā. Viņas vīrs- Kūrs Birzgalis vairākus gadus Anglijā esot bijis Daugavas Vanagu priekšsēdētājs.
   Almelijas mājā no 1948.gada turpat 30 gadus Baiba Rirdāns aprūpējusi vecos ļaudis. Viņa pastāstīja, ka Anglijā strādājusi ļoti neparastu darbu- restaurējusi bruņas no 16.-17.gadsimta.
   Savukārt Biruta Zariņa un Reinis Zariņš, kuri dzīvojot netālu no Almelijas privāti ,un kuriem Kingtonā piederot mazs televīzijas un radio veikaliņš, ar lepnumu stāstīja, ka abi viņu dēli runājot latviski. Birutas Zariņas tēvs- Ernests Rirdāns, kurš dusot Londonas kapsētā, savā laikā esot bijis karikatūrists.
   Ilona un Pēteris Gribusts atbraukuši no Birminghemas. Ilona Gribusts Queen Elizabeth slimnīcā 40 gadus strādājusi par operācijas zāles vadītāju un medmāsu.
   Rūta Miezītis-Bonner kopā ar brāli Ansi bijuši vieni no pirmajiem, kas katru vasaru braukuši uz Almelijas bērnu vasaras kolonijām, jo dzīvojuši Esseksā, kur tolaik nav bijuši latvieši.Vēlāk uz Almeliju braukušas viņas meitas Kristīna un Amanda. Viņu ģimenei paticis Almelijas klusums un skaistā apkārtne. Iepazinos ar daudz interesantiem tautiešiem, kur katra dzīve būtu vismaz stāsta, ja ne romāna vērta.
   Visgarākā saruna risinājās ar Liliju Zobens- tagadējo Latvijas Nacionālās Padomes Lielbritānijā priekšsēdi.
   Sākumā mūsu sarunā iesaistījās arī vēstnieks Eduards Stiprais. Viņš pastāstīja, ka, diemžēl, joprojām nav zināms, cik daudz latviešu izceļojuši uz Lielbritāniju, jo tikai neliels skaits reģistrējoties vēstniecības Konsulārajā nodaļā. Tikai pēc tam, kad cilvēki nonākuši kādās sarežģītās situācijās, viņi kā pēdējo „palīdzības salmiņu” meklējot vēstniecību. Vēstnieks izteica vēlējumu katram Latvijas pilsonim, pārceļoties uz Lielbritāniju, piereģistrēties Latvijas vēstniecībā Londonā. Tas viņiem garantētu Valsts aizsardzību un drošību.
   Ar Liliju Zobens it kā turpinājās saruna par „mēs” un „jūs”, ko nesen viņa bija publicējusi latviešu presē un kas bija izraisījis plašas diskusijas. Sarunājoties aizgājām divatā līdz Almelijas ezeriņam, apsēdāmies uz koka laipiņas, un nemaz nemanījām, kā sarunā aizsteidzās laiks.
   Lilija Zobens ir balss un mūzikas skolotāja. Lilijai Zobens ir divas meitas- Andra, kurai ir 26 gadi un Līnīte (Karlīne), 24 gadus veca.Tieši no viņas meitām nācis priekšlikums izveidot Lielbritānijā interneta mājas lapu latviešiem: „latviešiem.co.uk”
   Šo mājas lapu izgatavoja Latvijā, un LNPL par to samaksāja 1000,-latu.Ar laiku šī lapa kļūstot pilnvērtīgāka un bagātāka, informējot par to, kādi latviešu pasākumi notiekot dažādās vietās Lielbritānijā.
   Lilija Zobens saka:”Ir jābūt kādam,kas uzņemas kaut ko darīt. Jārēķinās ar to, ka tam dos pa galvu. Mansfildā izveidota bērnu studija „Varavīksne”, kur notiek dziesmu un deju nodarbības, un kamerkoris „Novadi”, ko vada Helmuts Feldmanis un Liene Losberga. Ap viņiem cilvēki izveidojuši latviešu biedrību, kas sadarbojas ar LNPL un saņem naudu no Izglītības fonda.
   Pīterborovā ( Peterborough)  Iveta Sūna izveidojusi latviešiem, apmēram 80 cilvēkiem, Ziemassvētku pasākumu.
   Daudzas ģimenes ar sāpīgām jūtām atbraukušas.
   Lilija Zobens pastāsta par LNPL darbu, par to, ka Prezidijā ir 7 locekļi un ka Padomē darbojoties arī mācītāja Elīze Zikmane un Terēze Bogdanova, kas ieradušās Lielbritānijā no Latvijas. Lilija Zobens saka, ka ar Elīzu varot runāt par visu, ar viņu esot viegli kontaktēties. Nacionālās Padomes sēdēs Elīze Zikmane parasti klusējot ieklausoties, apdomājot, un tikai tad, kad atrasta „problēmas sakne”,- esot gatava pateikt savu spriedumu.
   Lilija Zobens saka:” Mums ir jāsaprot šie cilvēki, kuri ierodas no Latvijas. Kad man bija 25 gadi- vai es gribēju iet uz kaut ko garlaicīgu?Uz kori gāju. Tas ir jaunības gars!
   Londonas klubā notiek „karaoke „vakari, kur spēlē pavadījuma mūziku, bet klātesošie ņem mikrofonu un dzied, it kā būtu solisti. Sanāk kopā 60 līdz 80 cilvēku, galvenokārt Latvijas latvieši.”
   Jāņa Andrupa redakcijā sastādītajā grāmatā „Latviešu māja Almelijā”, ko LNPL izdevusi 1984.gadā, cita starpā minēts: „Latviskas stājas un rakstura veidošanai un stiprināšanai dažas stundas ir veltītas jautājumiem par uzvešanos, kārtību, latviešu tikumiem un parašām.”
   Vai šie vārdi nav aktuāli arī šodien? Tolaik bērnu kolonijās daudz darīja latviskās pašapziņas radīšanai, stiprināšanai un latviskas stājas izveidošanai.
   Kas šodien var formulēt- kāda mūsdienu kontekstā ir latvieša stāja?
   Tolaik audzinātāja uzdevums bija radīt bērniem sapņu tēlu par to zemi, kuru viņi paši nebija redzējuši, bet kuras nākamā paaudze ir viņi paši.Galvenais latviešu vasaras koloniju audzināšanas mērķis bija- izkopt un padziļināt jaunatnes nacionālo apziņu un savas tautas un Tēvzemes mīlestību.Koloniju atklājot un ik rītus – mastā tika uzvilkts Latvijas karogs, dziedot himnu” Dievs, svētī Latviju”, un vakaros karogs nolaists, dziedot:”Dievs kungs ir mūsu stiprā pils”.
   Ko no šīs bagātās pieredzes nodot nākamajām latviešu paaudzēm, kurām šodienas pasaule piedāvā tik daudz? Un KĀ to nodot? Par to jādomā mums visiem. Lai pa atvērtajiem pasaules vārtiem no Latvijas attālinoties, mūsu tautas nākamā paaudze nejustos tā, it kā ar „porši” būtu cauri dzīvei izskrējusi, daudz redzējusi, daudz dzirdējusi, bet mūža noslēgumā attaptos ar lielu tukšumu sirdī, kas nepazīst savas  mājas.”


Mag. Paed. Vera Rozīte

                           Turpinājums sekos...



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »