Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Mūsu dienišķo maizi dodi šodien
iesūtīts: 2010.10.15 17:06 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Jūlija beigās Dienvidvācijas pilsētā Štutgartē notika Pasaules luterāņu federācijas (PLF) 11. Ģenerālasambleja. Tajā piedalījās aptuveni tūkstotis delegātu un viesu no 70 miljonu lielās pasaules luterāņu saimes.

Raibajā dauzdnacionālo dalībnieku vidū bija arī deviņi latvieši. Viņi uz asambleju bija ieradušies ne tikai no Latvijas, bet arī no Lielbritānijas, Vācijas, Amerikas un pat Austrālijas, tādējādi pārstāvot Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu (LELB) Latvijā un ārpus tās (LELBāL). Abas ir pilntiesīgas Pasaules luterāņu federācijas locekles, turklāt LELBāL ir arī viena no PLF dibinātājbaznīcām, kamēr LELB federācijā iestājās tikai 60to gadu vidū.

LELB prezentēja archibīskaps Jānis Vangs, ārlietu daļas vadītāja Rita Brūvere un finanšu daļas vadītāja Līga Dolace, savukārt LELBāL pārstāvēja arhibīskaps Elmārs Rozītis un Amerikas pārvaldes priekšniece prāveste Lauma Zušēvica. Ziemeļelbas Baznīcas viesu statusā piedalījās divas Latvijas luterāņu sieviešu teologu apvienības (LLSTA) biedres: apvienības priekšsēdētāja, LELB evaņģēliste un cietuma kapelāne Rudīte Losāne un Vācijas Virtembergas Baznīcas mācītāja Ilze Druviņa. No Lielbritānijas luterāņu Baznīcas asamblejā piedalījās bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga, bet intresents Aleksandrs Impols bija ieradies no Austrālijas.

„Iepretim daudzām lielajām Bazīcām mēs – latvieši – bijām pat pārreprezentēti, jo bijām tikpat daudz kā zviedri un dāņi”, atzina LELBāL archibīskaps E. Rozītis un priecājās par ”respektu, savstarpējo cieņu un mīlestību, ar kādu lielās baznīcas sadarabojās ar mazajām.”

Rudīte Losāne, kas uz asambleju bija devusies, lai iegūtu jaunu pieredzi sieviešu kalpošanas un ordinācijas jautājumos, atzina: „Tik lielā un daudznacionālā saietā apzināties savu latviski etnisko izcelsmi un reizē visu kopību bija brīnišķīgs dievišķs pieskāriens. Pārsteidzoši bija redzēt tik vizuāli kolorītu forumu luterāņiem. Sajust, cik luterāņu Baznīca ir spēcīga, ka tā aptver visu pasauli un tai joprojām ir dārgas reformācijas idejas, man bija ļoti liels emocionāls pārdzīvojums.”

Vienotība dažādībā

Reformācijas dzimtenē notikusī asambleja astoņu dienu garumā bija velīta tēmai „Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”. Šis „Mūsu Tēvs” lūgšanas ceturtais lūgums aicināja Pasaules luterāņu federāciju un asamblejas delegātus meklēt risinājumus dažādām netaisnībām: sieviešu ordinācija un līdztiesība, netaisnīga ēdiena un ūdens sadale, cilvēku tirdzniecība un verdzība, HIV un Aids slimnieku palielināšanās, klimata izmaiņu radītās sekas un starpreliģiskie konflikti.

Visas asmablejas dienas sākās un beidzās ar dievkalpojumu, kuŗus vadīja gan garīdznieki, gan laji no dažādiem pasaules kontinentiem un valstīm. Attiecīgi ik dienas dievkalpojums notika cita reģiona stilā. Latīņamerikas dienā dievkalpojuma noslēgumā visi dejoja sambu, Āfrikas dienā daudz dziedāja, bet Āzijas dienā izbaudīja pietāti, kad pie dievgalda aicināja, kimono tērptais, jaunais mācītājs no Japānas. „Pat luterāņi Dievu visās pasaules malās pielūdz dažādi. Kopā lūdzot, dziedot, priecājoties un arī raudot, diskutējot un atkal lūdzot, mēs saaugām ciešāk kopā cits ar citu un ar mūsu žēlastības pilno Dievu. Tas, ko mēs piedzīvojām Štutgartē, bija neaizmirstami!”, rezumēja Rudīte Losāne. Arī prāvesti Laumu Zušēviču sajūsmināja dievaklpojumu izdomas bagātība: „Dievkalpojumos tika izmantoti un apspēlēti tie elementi, kas rada maizi: sēklas, kvieši, mīkla un ūdens. Šie elementi rosināja domāt un meditēt, tādējādi atverot garīgo realitāti.” Tāpat par kopīgajām lūgšanām priecājās arī Virtembergas baznīcas mācītāja Ilze Druviņa: „Katru dienu, lūdzot Tēvreizi, mani fascinēja, kā šī lūgšana atskanēja visās iespējamās valodās. Bet katrs valodas ritms pazuda kopējā veselumā.”

Pēc rīta dievkalpojumiem visi delegāti un viesi sadalījās grupās, kurās diskutēja par dienišķās maizes tēmu. „Katru dienu mēs analizējām vienu vārdu: „Žēlastība”, „Visiem”, „Šodien”, „Lai būtu pietiekoši”, „Maize” un „Dzīvības maize”. Un kopā domājām, kā tas varētu būt attiecināms ne tikai garīgi uz kopīgo pārdzīvojumu, bet arī uz konkrētiem lēmumiem. Piemēram, kā mēs kā Pasaules luterāņu federācija reaģējam uz milzīgo badu, ko piedzīvo liela daļa cilvēku pasaulē, iepretim citu valstu pārpilnībai. Vai ir kāds veids, kā palīdzēt to izlīdzināt?“, stāstīja Lauma Zušēviča un piebilda, ka tāpēc ir ļoti svarīgi vienam otru informēt, „jo tieši dalītie stāsti atver acis un liek saprast, ka mūsu grūtības reizēm nav dzīvības un nāves jautājums, kā tas ir dažā citā baznīcā. Ir ļoti jāņem vērā konkteksts, kas katrai baznīcai ir savs. Āfrikā, Ķīnā, Indijā un Bangladešā luterāņu Baznīca aug! Tā ieiet pasaules daļās, kurās ir aizspriedumi un māņticība, jo iepriekš tur nav bijis Gara vēstures un viņi nav pieraduši domāt teoloģiski. Tāpēc bija fascinējoši skatīties, ar kādu cieņu cilvēki viens pret otru izurējās pat tad, ja viens otram nepiekrita.Tas bija arī viens no asamblejas mērķiem – kā pārvarēt to, kas mūs atdala, lai vienotos un uzturētu komūniju. Proti, dažādībā ir mūsu vienotība“.

Būtiskās pārmaiņas

PLF 11. asambleja iezīmējās arī ar ievērojamām pārmaiņām. Asamblejas dalībnieki bija liecinieki vēsturiskam notikumam, kad PLF prezidents Marks Hansons federācijas vārdā publiski atvainojās un lūdza piedošanu menonītiem. Tie ir 16. gs. anabaptistu radikālās reformācijas pēcteči, kuriem pirms 500 gadiem luterisma vārdā tika veiktas nežēlīga vardarbība un vajāšanas. „Tas ir absolūts traips mūsu vēsturē“, atzina L. Zušēviča.

Izlīguma dienas beigās svinētais piedošanas dievkalpojums bija aizkustinošs, garīgs un dziļi emocionāls pārdzīvojums daudziem tā dalībniekam.

Vēl būtisks asamblejas notikums bija jaunās PLF vadības – federācijas prezidenta, ģenerālsekretāra un padomes – pārvēlēšanas. Bīskapa Marka Hansona vietā ievēlēja Jordānijas un Svētās zemes evaņģēliski luteriskās Baznīcas bīskapu Munibu Junanu. „Federācijas jaunais prezidents ir arābs, kurš nāk no mūsu ticības pirmavotu zemes un ir dedzīgs miera meklētājs. Viņš Jeruzalemē ir centies veidot attiecības gan ar vietējiem ebrejiem, gan ar musulmaņiem. Pedējā asamblejas sēdē tika nolasīta arī Jordānijas ķēniņa apsveikums, kuŗā viņš bīskapu uzrunā par savu draugu. Dievkalpojuma beigās jaunais prezidents Dieva svētības vārdus teica arābu valodā,” pastāstīja archibīskaps E. Rozītis.

Ģenerālsekretāra bīskapa Išmaela Noko vietā ievēlēja mācītāju Martinu Jungi. Bet jaunievēlētās padomes locekļu vidū ir arī LELB archibīskaps Jānis Vanags, kā Austrumeiropas luterisko baznīcu izvirzīts pārstāvis. Savukārt prāveste Lauma Zušēviča uz nākamajiem septiņiem gadiem iespējams iegūs vienu no 21 paredzēto padomdevēju vietu jaunajai padomei.

Mērķi un plāni

Asamblejas beigās tika apkopotas PLF tālākās stratēģiskās nostādnes. Asamblejas vēstījuma sagatavošanas grupu vadīja Anglijas bīskape latviete Jāna Jēruma-Grīnberga. Asamblejas vēstījums sastāv no piecām daļām, kuŗās ir apskatītas pasaules aktuālās problēmas. Katras daļas beigās ir minētas saistības un pienākumi, kuŗus uzņemas delegāti. Daudzpusīgi aplūkojot tēmu „Dienišķo maizi dodi mums šodien”, vēstījumā ir uzsvērts, ka īsta cilvēcība ir saprotama tikai dodot un daloties. Viss radītais nav mūsu sasniegumi, bet Dieva dāvana.

Asambleja bija piesātināta un tās dalībnieki mājup devās stiptināti jauniem darbiem. Prāveste L. Zušēviča, kas asamblejā piedalījās pirmo reizi, atklāja, ka viens no viņas ieguvumiem ir sajūta, ka „es biju šeit derīga. Sākumā es gandrīz nevienu nepazinu, bet darba grupās sadraudzējos ar daudziem cilvēkiem. Daži gandrīz nemaz nerunāja angliski. Tomēr visas tās dažādās valodas bija brīnišķīgs apliecinājums, ka Dieva Gars darbojās un mēs varam saprasties.“ Amerikas latviete ar prieku novērtēja asamblejas devumu dalībnieku stiprināšanai. „Tā bija vienreizēja pacilātības sajūta, kad mēs, kas katrs savā baznīcā parasti skrienam un visu daram, šeit drīkstējām baudīt, ka citi mūs garīgi ceļ un baro.“

Viņa uz mājām brauca ar nodomu saukt pie morālās atdzimšanas sevī, „lai aptvertu, ka tās lietas, kas kādreiz mūs nomāc, salīdzinot ar citiem Dieva bērniem, īstenībā ir niecīgas. Un nevis, lai mēs tāpēc justos vainīgi, bet gan, lai būtu pateicīgāki un gatavi dalīties.“ Bez tam prāveste tulkos asamblejā iemācītās dziesmas. „Es vienmēr esmu zinājusi, ja mūsu Baznīca ārpus Latvijas vēl grib saistīt savu jaunatni, ir jātiek ārā no veciem rāmjiem, kas viņus vairs neuzrunā. Jaunajai paaudzei ir ļoti svarīga mūzika, tāpēc es gribu to likt lietā, un attīstīt jaunu pieeju ar citādāku mūziku un liturģiju. Es ticu, ka arī vecākā paaudze celsies un dejos līdzi. Mana pieredze rāda, ka, ja tevi pacilā Dieva Gara mīlestības spēkā, tas atraisa ikvienu.“

Arī Latvijas cietuma kapelānei R. Losānei viesošanās asamblejā bija spēka avots. „Es nāku no valsts, kur sievietes mācītājas draudzēs tiek cienītas, bet netiek atzītas no augstākstāvošiem amatbrāļiem. Tāpēc man bija liels pārdzīvojums asamblejā redzēt, cik brīvi sievietes kalpo kopā ar vīriešiem, un dievkalpojums tā iegūst skaistu un pilnīgu atveidu. Piedzīvojot šo luteriskās kalpošanas pilnību atbilstoši mūsdienu kontekstam, es mājup braucu iedvesmota un ar vēl lielāku pārliecību, ka sievietei ir vieta garīgā amatā kalpošanā Baznīcā. Es salīdzinu Baznīcu ar putnu, ar dziedātājgulbi, kas ikonogrāfijā ir Kristus miršanas simbols. Un gulbim ir vajadzīgi divi spārni, lai celtos augšā. Viens ir femīnais un otrs maskulīnais spārns. Ja abi spārni nebūs vienlīdz attīstīti, putns riņķos ap asi, bet necelsies.“

Te jāpiebilst, ka Latvijas luterāņu sieviešu teologu apvienība, ko vada Rudīte Losāne, un kurā ir 40 sievietes, šoruden vēlas iziet Latvijas publiskajā telpā. Šobrīd apvienības teoloģes strādā pie sieviešu ordinācijas mājas lapas atvēršanas, lai pavērtu jaunas iespējas par sevi runāt un pārstāvēt savas tiesības. „Man asamblejas pieredze deva stiprinājumu, ka es esmu tam gatava. Redzot cik daudzveidīga ir luteriskā Baznīca un, apvienojot abus dzimumus, cik krāšņi tā var attīstīties, es gribētu kaut ko līdzīgu darīt arī vidē, kuŗā es kalpoju. Ir pēdējais laiks pēc 20 gadu brīvības uzrunāt Latvijas sabiedrību.Tikai tādu es redzu brīvu Latviju, kuŗā arī sieviete ir brīva savās izpausmēs, tai skaitā arī garīgajā kalpošanā. Es esmu par kristīgu evolūciju un domāju, ka mēs esam ceļā uz to.”

Šajā sakarā prāveste Lauma Zušēviča piebilda: „Es biju ne tikai iepriecināta, bet arī pārsteigta cik ļoti daudzi asamblejas delegāti no visām pasaules malām zināja, ka Latvijā ir problēmas ar sieviešu neordinēšanu. Tomēr Latvijas vārds pasaulē tiek respektēts, un cilvēki zina, ka neordinēt sievietes mācītājas, nav visu latviešu pieņemtā prakse. Mūsu Baznīca ārpus Latvijas tiešām ir unikums. Mēs turamies.” Tam piekrita arī LELBāL arhibīskaps E. Rozītis, kurš PLF asamblejā piedalījās jau piekto reizi. „Mēs varam būt lepni, jo esam viena no ļoti retām Baznīcām, kas darbojas pa visu pasauli. Un mums ir svarīgi, ka mūsu Baznīca tiek cienīta un citas vietējās baznīcas labprāt ar to sadarbojas. Tāpat viņš atzina, ka „no visām pilnsapulcēm, ko esmu piedzīvojis, organizatoriski šī bija visrūpīgāk sagatavotā. Virtembergas baznīca un vispār vācieši bija ļoti daudz piestrādājuši.”
Lana Uhlmann

Raksts citēts no LELBA mājas lapas
Foto ņemts no lwf-assembly.org archīva




Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »