Man reiz prasīja:  “Kāpēc vēl ik gadu pulcējāmies svētbrīdī pie aizvesto pieminekļa?  Ir taču pagājuši tik daudz gadu, un arī dievlūdzēju skaits kļūst arvien mazāks.” Patiesība, bet vajag jau tikai divus, lai Pestītājs būtu klāt un uzklausītu lūgšanas, ko vēl čukst tie, kuru sirdis gatavas vēlreiz skumt, arī lai neaizmirstu, kā līdzi just. Spēja līdzi just ir pretspēks apātijai, kas ir reāls apdraudējums pasaules mieram. 14. jūnija piemiņas brīži ir arī pretspēks aizmirstībai, un tā ir bīstama. 

Tādēļ vēlreiz aicinu šodien neaizmirst, bet kopā sanākt un, ja vien tas neiespējams, tad domās līdz aizceļot pagātnē un uz mirkli līdzi just tiem latviešu bēgļiem, kas pēc sešiem gadiem 14. jūnijā pulcējās Sillenbuchas baznīcā un dziedāja:

Par tiem, kas projām dzīti no mūsu tēvzemes,
Dievs Tēvs, mēs Tevi lūdzam no sirds un dvēseles,
Lai savos sāpju ceļos tie kaut cik remdētos...

Iet viņi svešos ceļos un sāpju dzelmēs grimst;
Bet daudziem nāves ēnā sirds gurdā pukstēt rimst,
Lai tiem, kas paliek turpu, Dievs vieglas smiltis dod;
Bet tie, kas pārcietuši, lai ceļu pie mums rod.

Ieskatieties mākslinieces Laisteres tikai pirms trim gadiem tapušajā gleznā! Viņas sirds arī nevarēja šo dienu aizmirst! Katram šis tēls nozīmēs ko citu, man no vagona lidojošie tauriņi liek augšup celties pateicības lūgšanām, ka Kristus ir Augšāmcelšanās un dzīvība, nāves uzvarētājs, cietējs, kas spēja un spēj līdzi just katram, kas nav Viņa aizmirsti. Nekad! Mums nav jāskumst kā tiem, kam nav cerības! Lai Dievs svētī jūs atceroties, lūdzot, pieminot, sirdis atverot līdzjūtībā un arvien drošākā paļāvībā Kristum, kura mīlestība nekad nebeidzas, bet vieno mirušos un dzīvos!Kad mūsu piemiņa ir aizvesto un zudušo vienīgais piemineklis.

Autors: Archib. + Lauma Zušēvica
Foto: Mākslinieces Laisteres glezna. Pateicība Apv. Linkolnas draudzei par atsūtīto pagājušā gada Tautas sēru dievkalpojuma lapiņu.