Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Saffron Hill kapsētas latviešu nodalījuma sakopšanas talka
iesūtīts: 2017.07.25 23:17 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Vidusanglijas draudzes Lesteras kopā sadarbībā ar Daugavas Vanagu fonda Lesteras nodaļu š.g. 1. jūlijā sarīkoja Saffron Hill kapsētas latviešu nodalījuma sakopšanas talku, kuras noslēgumā māc. Viesturs Vāvere vadīja svētbrīdi. Šoreiz izdevās mazliet citādi Kapusvētki.

Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie. (Mateja ev. 19:30)

Jūlijs un augusts Latvijas kristīgajā tradīcijā ir Kapusvētku laiks. Kā savdabīgu moto šim laikam mēs varētu lietot: “Piemiņas diena un reizē arī satikšanās diena.” Tad kopā vācam visu, kas aizķēries atmiņā. Par tēvu, māti, vectēviem un vecāmmammām, tantēm un onkuļiem, brāļiem, māsām arī dēliem un meitām. Daudzas lietas varbūt skaidri vairs neatceramies un skatāmies uz pagātnes notikumiem kā caur matētu stiklu. Vai atceramies, kā skanēja viņu balsis? Reizēm sajūk, ko esam redzējuši paši un ko mums kāds cits ir stāstījis.
Kapu svētki. Atceros, vēl mazai esot un kopā ar vecomammu piedaloties kapusvētkos, domāju, kur gan tik jocīgs nosaukums? Ne piemiņas vai atceres diena, bet kapu svētki. Angliski bez mazas humora devas nemaz burtiski nevar to iztulkot.

Līdz ar ārējo rosīšanos kapu kopiņu sakopšanā, notiek kaut kas daudz dziļāks, laikam tikai latviskajai mentalitātei izprotamais - aizgājušo dvēseļu pieminēšana un mielošana, un reizē ar to savas un savas dzimtas piederības un identitātes kopšana.

2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī pat tika iestudēta izrāde, kas tā arī saucās “Kapusvētki”. Viens no izrādes varoņiem bija atradis šādu informāciju : “Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kāds jauns austriešu mūks nolēmis savu dzīvi veltīt kādai misijai, kļūt par misionāru. Un viņam piedāvātas divas iespējas, uz kurieni doties - uz kādu Āfrikas valsti vai Latviju. Mūks apjucis un nolēmis lūgt kādam padomu. Tajā laikā dzīvojusi kāda  gaišreģe. Mūks uzdevis savu jautājumu, viņa iegrimusi tādā kā transā, tad tā kā atmodusies un teikusi: ej uz Latviju! Viņš prasījis, kāpēc? Un gaišreģe atbildējusi: tur dzīvo viena ārkārtīgi sīksta tauta, kas līdz šai dienai izdzīvojusi tikai tāpēc, ka ļoti daudz lūdz par saviem mirušajiem.” Joks vai patiesība?

Kapusvētkos ieejot kapsētā, atceroties un lūdzot par saviem aizgājušajiem mīļajiem, nostājamies it kā uz sliekšņa. Nokļūstam tādā kā pārejas vietā - no šīs pasaules - aizsaulē. Starp zemes dzīvi un mūžību - kā starp divām istabam - iebūvēts augsts slieksnis - nāve. Ar katra cilvēka aiziešanu, arī mēs - viņa tuvinieki, pienākam pie šī sliekšņa. To pārkāpj gan tikai viens. Mēs paliekam pie šī sliekšņa - cits ilgāk, cits īsāku brīdi. Kas notiek mūsos šajā sliekšņa brīdī, ko sadzirdam un ko pie sliekšņa runājam?

Visbriesmīgāk laikam ir tad, ja nedzirdam nekādu mierinājumu. Viss nogriezts kā ar nazi. Dzīvei bijis tik jēgas, cik redzamu darbu izdarīts. Mūžs beidzies strupceļā - kapā. Kāds varbūt saka: ”Tās gan bija labas bēres - visi raudāja.” Bet vai nebūtu labāk, ja varētu teikt - visi domāja par to, par ko agrāk nebija domājuši.

Izcilais domātājs un franciskāņu mūks Ričards Rors mūs ieved kādā aizraujošā paradoksa pasaulē, kuru viņš ir nosaucis par “kritienu augšup”. Vai tad ir iespējams pretēji gravitācijas likumam krist uz augšu? Tā ir dzīves metafora, salīdzinājums. Mēs taču nevēlamies doties savas dzīves ceļā, ja tas ved uz leju, īpaši pēc tam, kad esam veltījuši tik daudz spēka, lai uzkāptu augšā. Pirms uzdodam kārtējo jautājumu, kādēļ ar mani vai kadu citu notiek kas slikts, vai kādēļ man ir jācieš, paskatīsimies uz to citādi.

Nav tiesa, ka ciešanas vai zaudējumi varētu notikt vai notiks tikai tad, ja slikti uzvedīšos. Bet tieši tā mēs tik bieži domājam. Nav tiesa arī tas, ka tā gadās tikai dažiem nelaimīgajiem kaut kur citur, bet es ar savu gudrību un taisnīgumu pratīšu no tā izvairīties. Nē, ciešanas būs un tās piemeklēs arī mūs. Zaudējumi, kļūdas, kritieni, grēki un ciešanas, kas rodas no šādas pieredzes ir pat noderīgas cilvēka garīgajam ceļam. Krišana lejup un celšanās augšup ir negaidīta ziņa tiem, kas ir pieraduši citādāk izprast domu par attīstību pilnības un svētuma virzienā. Izrādās, ka kļūdoties mēs garīgi pilnveidojamies daudz vairāk nekā tad, ja visu darām pareizi.

“Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie.” Vai šie, mums it kā pirmajā mirklī nesaprotamie un nepieņemamie Kristus vārdi, nemēģina pateikt to pašu? Ja nevainojams cilvēks vispār pastāv, tad šķiet tas veidojas tieši no tā, kā tiekam galā ar visapkārt esošajām nepilnībām - īpaši ar mūsu pašu nepilnībām. “Nevainojams” cilvēks beigu beigās ir tas, kurš spēj apzināti piedot un pieņemt nepilnības, nevis tas, kurš uzskata, ka atrodas ārpus un pāri jebkādām nepilnībām.

Tā kā mēs neviens apzināti neizvēlamies ceļu uz izaugsmi caur kritieniem un kļūdām, nemeklējam to un pat nenojaušam par tā eksistenci, mums to atklāj Dievs pats. Svētais Augustīns šo patiesību un gudrību ir nosaucis par pārejas mistēriju. Musdienās tai tiek lietotas dažādas metaforas: tādas kā atpakaļgaita, plānu maiņa, izkrišana no ratiem, kurus paši tik pedantiski esam veidojuši, izkāpšana no savas komforta zonas u.c. Un neviens mēs neizvēlamies šādu apvērsienu apzināti, mums tajā kaut kā ir “jāiekrīt”.

Pirmie kļūst pēdējie un pēdējie - pirmie. Jēzus to padara par izaugsmes centrālo aksiomu, acīmredzamu patiesību, kas nav jāpierāda, jo tiem “pēdējiem” patiešām ir milzīgs potenciāls, lai sāktu virzīties uz priekšu pie “pirmajiem”, savukārt, tie, kuri pārāk daudz laika velta, lai kļūtu “pirmie”, par tādiem nekad netaps. Cilvēka ego dod priekšroku jebkam citam - pilnīgi jebkam citam, tikai ne kļūdām, kritieniem, pārmaiņām vai nāvei. Ego ir tā mūsu daļa, kurai patīk esošais stāvoklis, pat ja tas ir draņķīgs un nekam neder.
Arī viņa - nāve - pārbauda mūs visus. Gan aizejošos, gan palicējus. Un atkal paradokss - kādu atšķirot, viņa mūs spēj tuvināt gan aizgājējam, gan arī citu citam. Viņa ļauj mums krist augšup un pārbauda, cik mūsos ir patiesas, darbīgas mīlestības. Savas divejādās dabas dēļ viņa spēj dzīvo vidū stiprināt sadraudzību.

Kristus gudrība slēpjas problēmā, kura ir iekļauta risinājumā. Kritieni tajā pārvēršas par pacelšanos. Klupieni kļūst par atklājumiem. Miršana pārvēršas par augšāmcelšanos.

Jaunībā ir grūtāk saskatīt šīs kopsakarības, jo nav dzīvots gana ilgi. Tādēļ ir labi, ja blakus ir dzīves gudrie vecajie.

Mēs esam mācīti, ka Dievs mūs mīlēs, ja mainīsimies. Patiesībā Dievs mūs jau mīl tagad, lai mēs spētu mainīties. Tādēļ nebaidīsimies krist augšup!

Autors: Māc. Daira Vāvere

Fotogrāfijas atrodas šeit

(Šīm pardomām esmu izmantojusi Ričarda Rora grāmatu “Kritiens augšup”, Rīga: Lietusdārzs, 2013)




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »