Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Rofanta
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Anglijas latvieši laulībā 65 gadus bez vārdiem “mīlu tevi”
iesūtīts: 2017.07.25 23:05 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Zenta un Reinis Vītoli kopā ir aizvadījuši vairāk nekā 65 gadus. Viņi laulājās 1951. gada nogalē Anglijā, bet 65. kāzu jubileju, ko tautā sauc par Saules jeb Dzelzs kāzām, svinēja Latvijā, Gaismas pilī, ielūdzot četru paaudžu radiniekus un arī draugus no Rīgas Tehniskās universitātes, kur Reinis ir Goda doktors.


Reinis un Zenta savā Dzelzs kāzu dienā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) draudzes dievkalpojumā saņēma īpašu mācītāja Klāva Bērziņa svētību. “Toreiz, pirms 65 gadiem, laulību solījumā draudzes un Dieva priekšā mēs solījāmies mīlēt viens otru vairāk kā sevi pašu līdz mūža galam, un to mēs neesam lauzuši vēl šodien,” saka Zenta un Reinis. Dzelzs kāzu svinības Gaismas pilī sākumā bija Reiņa iecere – sagādāt pārsteiguma dāvanu dzīvesbiedrei. Abi priecājās būt savu radinieku un draugu vidū un baudīt īstu tuvības sajūtu, kuras viņiem Anglijā sākot pietrūkt.

Zenta un Reinis mani pārsteidz, sakot: “Mēs latviešu valodā vēl neesam teikuši viens otram “Es tevi mīlu”. Baiļu un briesmu brīžos mēs saskatāmies un apskaujamies – tas pārliecina, ka nekas mūs nesagraus!” Kad vaicāju, kādus padomus no savas ilggadējās pieredzes Vītoli var dot citiem, Reinis atbild: “Pirmkārt, kopdzīvi iesākot, tikai īstā pārliecībā jāsola vienam otru mīlēt vairāk par sevi pašu līdz mūža beigām. Otrkārt, nemīliet ar vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un patiesību. Treškārt, sargiet savu veselību, mūžs var būt vētrains!”

Stāsts par satikšanos

Reinis bilst, ka droši vien pasaulīgam skatam viņa inženiera un mācībspēka sasniegumi ir nozīmīgi, un jūtas pateicīgs Zentai, ka bez viņas mīlestības, labestības un pašaizliedzības tas viss nebūtu sasniedzams. Kā daudz dziļāku un vārdos neaprakstāmu mūža piepildījumu viņš vērtē ilgo, saskanīgo kopdzīvi ģimenē.

Reinim ir 91 gads, viņš dzimis 1925. gada 19. oktobrī Daugmales pagasta “Rijniekos” un uzaudzis jaunsaimnieka ģimenē kopā ar trīs māsām, ganījis saimniecības ganāmpulku Nāves salas strēlnieku pieminekļa pakājē, darbojies mazpulkā. Zenta šogad janvārī nosvinēja 92 gadu jubileju. Viņas dzimtā puse ir Vīpes pagastā. Tēvs bijis Latvijas dzelzceļa ierēdnis, un ģimenē Zentai bija vēl divas māsiņas Milda un Anna un brālītis Jānis.

1950. gadā Zenta un Reinis iepazinās Anglijā, kad abi jau bija daudz ko pārdzīvojuši. Reini Otrā pasaules kara laikā vācieši mobilizēja “gaisa izpalīgos”, kara beigas viņš sagaidīja amerikāņu zonā, pēc tam angļu zonā ārstēja plaušas. 1947. gadā sāka strādāt Lielbritānijas ogļraktuvēs. Darbs tajās bija ļoti smags, un bieži vien apstākļi pazemē bija dzīvību apdraudoši, tika pārdzīvoti vairāki bīstami akmens virsslāņu nobrukumi. Vienlaikus viņš mācījās neklātienes kursos, lai sagatavotos eksāmeniem Mehānikas inženieru institūtā. Reinis atceras, kā mācītājs Roberts Slokenbergs Londonā viņu iesvētīja, kā viņš apmeklēja tuvākos latviešu luterāņu dievkalpojumus. Viņš iestājās “Daugavas vanagu” organizācijā, dziedāja pašu izveidotā vīru dubultkvartetā, spēlēja šahu un volejbolu, bet visvairāk gan mācījās, lai kļūtu par inženieri.

Kad 1950. gada septembrī sirdsdarbības traucējumus dēļ ārstu komisija atzina Reini par raktuvēm nederīgu, viņš sameklēja atslēdznieka darbu rūpnīcā, kur konstruēja un ražoja dažādas mežģīņu adīšanas mašīnas. Draugi jau bija iepazīstinājuši ar Zentu, kura strādāja Notingemas slimnīcā. Pēc apprecēšanās jaunā ģimene Notingemā nopirka savu mājiņu.

Reinis kā inženieris ir izgudrojis vairākas patentētas, rūpniecībā lietojamas automātiskas mašīnas, mācījis studentus Lafboro universitatē un citur un 1979. gadā aizstāvējis doktora disertāciju.

Kopš 1988. gada profesors Vītols ir sadarbojies ar kolēģiem Rīgas Tehniskajā universitātē. 1994. gadā RTU piešķīra Reinhardam Vītolam “Goda doktora diplomu Nr. 8″ par izciliem sasniegumiem inženierzinātņu attīstībā, nozīmīgo veikumu RTU mācībspēku kvalifikācijas celšanā un lielo ieguldījumu Latvijas inženieru starptautisko sakaru veicināšanā”. Atskatoties uz dažādiem mūža posmiem, Reinis teic: “Cenšanās pēc augstākas izglītības man nebija godkāre, bet vienīgais ceļš, kā varēju augt, lai strauji mainīgajā tehnoloģiju laikmetā spētu izcelties ar uzlabojumiem un jaunradījumiem, kas arī ienesa bagātāku maizes riecienu. Mums ar Zentu izglītība deva daudz vairāk, toskait iespēju dzīvot pilnīgāku dzīvi trimdas latviešu sabiedrībā. Visu, ko esam devuši baznīcai, latviešu sabiedrībai, kultūrai, Rīgas Tehniskai universitātei, esam ziedojuši sava patriotisma dēļ, negaidot ne pateicību, nedz atlīdzību.”

Kaimiņa baltā skaudība

Lai arī ikdienā solis ir lēnāks nekā kādreiz, Vītoli joprojām kopj krāšņu piemājas dārziņu, vada Austrumanglijas luterāņu draudzi un Notingemas draudzes kopu, kā arī piedalās Latvijas valsts un latviešu kultūras svētkos. Tuvākie kaimiņi pašu prombūtnes laikā viņiem uztic mājokļa atslēgas, lai aprūpē puķes.

Kad vaicāju par pienākumu sadali ģimenē, izdibinu, ka Reinis, būdams inženieris, vēlas visu uzlabot, jaunināt un modernizēt, bet Zentai patīk ierastais dzīves veids un viņa nemeklē pārmaiņas. Reinis saka: “Mums nav sadalītas pienākumu jomas – darām, ko kurš spēj labāk. Zenta nekāps ābelē zarus griezt, nedz uz jumta pielabot skursteni. Es spēju būt galdnieks, atslēdznieks, arī tapsētājs un dekorētājs, bet Zenta darina sedziņas, tautiskus spilvenus, uzšuj goda kleitu, cep pīrāgus, plātsmaizes. Gandrīz vienmēr ir vajadzīga trešās rokas palīdzība – tā ir tikai jāpalūdz.”

Kad Vītoli dodas pusdienot restorānā, Reinis mēdz izvēlēties iepriekš nebaudītu ēdienu, bet Zenta – to, kas jau iepriekš garšojis vislabāk. Gatavojot maltītes mājās, viņi cenšas samazināt sarkanās gaļas izmantošanu, taukvielas, sāli, cukuru. Izvēlas zivis, svaigus dārzeņus, salātus, augļus. “Svētkos gan esam pavisam vecmodīgi,” saka Reinis. “Gandrīz vienmēr iesākam maltīti ar pašceptiem pīrāgiem un putna cepeti.”

Painteresējos, vai možumu palīdzējušas saglabāt arī kādas sporta nodarbības. Zenta savulaik piedalījusies paziņu organizētās vingrošanas un deju stundās. Reinis līdz 2004. gadam, kad nācās mainīt “gūžas eņģi”, ik nedēļu spēlējis badmintonu un skvošu, bet pēc operācijas ķirurgs to neieteicis turpināt. Vismaz reizi nedēļā dzīvesbiedri dodas garās pastaigās. Vasarās fizisko darbu pulka – mauriņa pļaušana, puķu dobju ravēšana, hortenziju laistīšana. Vītoli smej, ka kaimiņš viņus mēdzot labā nozīmē apskaust: “Mums zālīte esot zaļāka, puķes – krāšņākas. Reizēm kaimiņš pat saka, ka mēs laikam latviešu valodā tām dziedam!”

Autors: Dace Kokareviča
Raksts pārpublicēts no "Latvijas Avīzes"



Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »