 Dievs mums ir devis kādu ļoti pazīstamu, visiem pierastu un zināmu instrumentu, ar kura palīdzību varam iepazīt un atklāt Dievu. Šis instruments ir ģimene. Ģimene ir pirmā skola, tā ir vieta, kas mūs veido par to, kas esam. Tieši ģimenē mācāmies būt par nākamajiem tētiem un mammām. Un tikai tad, kad paši esam kļuvuši par vecākiem, atskārstam, ka savā dzīvē, savās attiecībās ar bērniem tik daudz ko darām tieši tāpat, ka to ir darījusi mana māte vai tēvs.
Un tieši ģimene arī ir tā vieta, kurā iepzīstam un atklājam Dievu. Kaut arī vecāki varbūt nav bijuši reliģiozi vai aktīvi draudzes locekļi. Ģimenē esam saņēmuši Dieva doto dzīvību caur saviem vecākiem, esam piedzīvojuši vecāku beznosacījumu mīlestību. Tā esam iepazinuši un saņēmuši to mīlestību, kā Dievs mūs mīl. Ģimenes locekļus savstarpēji saista attiecības: sievas un vīra, mātes un meitas, tēva un dēla, brāļa un māsas, vecmāmiņas un mazdēliņa, vīramātes un vedeklas utt. Un visās šajās dažādajās attiecībās mēs varam mācīties iepazīt Dieva būtību.
Rezēm liekas, ka esam Dievu iepazinuši un izpratuši, tomēr visbiežāk nākas atzīt, ka mūsu spriedumi par Dievu bieži ir tik nepilnīgi un pavirši. Mācītājs Dr. Juris Rubenis norāda, ka mums var palīdzēt kristīgās tradīcījas orientieri, proti, divas nozīmīgas metaforas, kas palīdz Dieva uztverē: Dievs ir mīlestība un Dievs ir Trīsvienīgs, jeb vienkāršojot, - Dievs ir mīlestība un Dievs ir attiecības. Tātad arī mēs, cilvēki, kas esam radīti pēc Dieva līdzības, kaut vismaz daļēji, tomēr esam mīlestība un attiecības. Un tieši mīlestībā un attiecībās varam atrast savu identitāti.
Maija mēnesī, kad baznīcā svinam Ģimenes dienu, arī Mātes dienu, esam atkal un atkal aicināti izvērtēt savu izpratni par to, kas tad ir mīlestība. Tik bieži redzam un dzirdam, ka bērni nepanes vecākus. Vecāki - bērnus. Vīri - sievas. Sievas - vīrus. Skolēni - skolotājus. Skolotāji - skolēnus. Kas vispār spēj viens otru panest?
Dzejniece Anda Līce ir atradusi un savdabīgi aprakstījusi vienu no mīlestības izpratnes atslēgām - spēju panest vienam otru. Kad bērns ir noguris, viņš lūdzas: “Lūdzu, panes mani!” Lai cik tev ir pilnas rokas un sirds, tu noliecies un paņem viņu uz rokas vai pičpaunā, un tavu brīnumu - viņš nemaz nešķiet smags, jo ir mīļš. Tāds bērns ikvienam sirdī mīt visu mūžu. Ja arī balsī viņš nesaka, tad lūdz ar skatienu: “Panes mani!” Ne klēpī vairs, bet kādā citā veidā, jo visu mīlestību mērs ir panesība. Tā Dievs mūs mīl un tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Tā mēs mīlam cits citu un tādas ir mūsu attiecības vienam ar otru.
Vai Māra Subača pasaka par Ādamu un Ievu mums nepasaka to pašu?
“Rez Ādams jautāja Dievam: “Kāpēc es nedrīkstu pamest Ievu?” “Tad tu noraidi mīlestības principu”, Dievs viņam teica. “Ko tas nozīmē?” Ādams vēlējās zināt. “Ieva tevi mīl. Viņu atstājot, tu noraidi principu, uz kura būvēta pasaule,” Dievs Ādamam paskaidroja.”
Māc. Daira Vāvere
|
