“Es paceļu savas acis uz kalniem. No kurienes man nāk palīdzība? Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.”

Man liekas, ka  šie Dāvida dziesmas vārdi ir tādi, kas aicina apstāties, pārdomāt doto situāciju un tad skatīties nākotnē, ko tur varu sagaidīt, ar ko varu patiešām rēķināties. Vai turpināt iesākto virzienu?
Tad var jautāt, ko vēlos panākt, ko protu, un arī, ko esmu ar mieru lietas labā darīt, ja vēlos kādu izmaiņu. Ja neesmu ar mieru piestrādāt, tad vēlmes paliks tukši vārdi.

Kādi ir tie kalni mūsu dzīvē, uz kuriem mēs paceļam acis, kas mūs saista un ietekmē?  Kādi ir bijuši mūsu mērķi, kur gribējām nokļūt? Kādi šķēršļi bija jāpārvar? Kalnu un mērķu ir daudz un dažādu gan personīgā dzīvē, gan  arī sabiedriskā dzīves laukā, kurus cenšamies īstenot.
Varbūt dažreiz gribējām kalnus gāzt, vai gribējām tos pārvarēt – sevišķi jaunības spēka gados. Uzkāpjot augstā kalnā redzes loks kļūst plašāks, redzam vairāk. Bet citā reizē - zemāk esot – kalni var aizsegt skatu.
Dzīvei meklējot orientāciju, virzienu, cilvēki lielu nozīmi pievērš materiālām vērtībām, liekas, ka redzamais un taustāmais dos drošību. Daudz mazāk skatās uz to, ko dod cilvēcisko attiecību veidošana, neievēro, ka arī pašam cilvēkam - viņa dvēselei - viņa būtības veidošanai - ir nepieciešama augšana, un ka ir jāveido iekšējā - garīgā pasaule, ne tikai jākrāj ārējie sasniegumi.

Mēs sastopamies diendienā ar piedāvājumiem, kā tikt pie laimīgas dzīves. Mums mēģina iestāstīt, ka to iegūsim pērkot zināmus produktus, sasniedzot zināmu dzīves standartu, ienesīgu darbu, noguldot bankā naudu, apdrošinot sevi pret visādām dzīves neveiksmēm, vai arī cerot uz lielo vinnestu loterijā.
Bet var darboties arī kādā organizācijā, darbā, kas kalpo sabiedrībai, atvērties cilvēkiem ap mums. Tad der pārbaudīt, vai  mana sirds ir pie lietas, vai mana dzīve patiešām ir saistīta ar uzdevumu, vai darbībai ir iekšējā pārliecība.

Pacelt acis, redzēt, kur mēs stāvam, pārbaudīt sava darba un dzīves pamatu, tas ir aicinājums, kas vienmēr atkal jāņem nopietni.

Arī psalma autors to darīja: “Es paceļu savas acis uz kalniem” un viņš redzēja, ka tas, uz ko viņa dzīve balstījās, krīzes situācijā sabruka. Kalni nedeva vajadzīgo drošību. Viņš atdūrās pie Dieva. “Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis uz zemi.”

Ar Dieva klātieni būsim sastapušies dažādos veidos: Viņš būs piedzīvots kā Sargātājs, kā gādīgais Tēvs. Viņa tuvība būs izjusta caur citiem cilvēkiem, bet tur ir arī mums nesaprotamais - tālais - varētu teikt “bargais Dievs”. Vai neliekas dažreiz, ka Viņš mums ir uzlicis nest pārāk smagu nastu? Jautājam: “Kādēļ, Dievs?” Un nav izskaidrojuma. Tad ir sajūta, it kā Viņš mums paliek atbildi parādā. Vai kādreiz to saņemsim?
Bet blakus skumjām ir arī prieks un pateicība par to, ko piedzīvojam personīgi un kopībā, ka varam darboties, varam būt noderīgi cilvēkiem ap mums.

Tāpat kā dziesminieks arī mēs varam Dieva vadībai uzticēties. Un vai nav labi, ka savam ceļam varam lūgt uzticamu līdzgājēju – Jēzu Kristu? Dievs pats taču ir kļuvis mūsu brālis un arvien vēl ir sastopams
   
Neaizmirsīsim, ka ceļā der arī apstāties, ir jāatvelk elpa. Ir jāsakārto savas domas. Tādi brīži vienmēr atkal ir nepieciešami, sevišķi, ja ap mums ir steiga un nemiers.
19. g. s. Āfrikā kāds tirgotājs gribēja steidzīgi tikt uz ostu. Viņš solīja bagātīgu samaksu, lai iedzimtie nastu nesēji steigtos, cik ātri vien var. Dažas dienas arī steidzās, cik spēki atļāva. Bet tad kādā pēcpusdienā visi apsēdās zemē, nolika nastas un atteicās doties tālāk. Tirgotājs solīja vēl lielāku samaksu, bet nastu nesēji necēlās. “Kāpēc viņi tā dara, lai paskaidro!” un šī bija atbilde: “Mēs tā steidzāmies, ka vairs nesaprotam, ko darām. Kaut kur ceļā ir atpalikušas mūsu dvēseles. Tās nav tikušas mūsu steigai līdz. Tāpēc tagad gaidām uz viņām.”

Arī Jēzus zināja, ka atelpas brīži ir vajadzīgi. Arī mums ir jānonāk pie miera un klusuma, kad varam atvērties sarunai ar Dievu. Kad pacelsim savas acis uz Dievu, tad nebūs tikai mūsu vārdi, bet klusumā sadzirdēsim Dieva balsi – Viņa norādījumus un palīdzību savai dzīvei.

Māc. Gita Putce