Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Sievietes ordinācija Vārda un Sakramenta kalpošanā – cits viedoklis
iesūtīts: 2016.01.10 19:58 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Referāts nolasīts 2015.g. 28.oktobrī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju konferencē. Paldies arhibīskapam Jānim Vanagam un šīs konferences rīkotājiem par to, ka esat mani aicinājuši runāt par šo tēmu, kura, kā varat iedomāties, ir tuva manai sirdij.

Ievads

Uzrunas shēma: mana doma nav censties atspēkot katru iespējamo tēzi, kas apšaubītu to, ka Sieviešu ordinācija nav pretrunā ar Bībeli, un ir baznīcas tradīcījas attīstība, nevis noliegšana vai atkrišana no īstās, tīrās ticības. Teoloģiskos argumentus varat atrast konspektīvā veidā vai nu dokumentā no Austrālijas luterāņu baznīcas, vai arī māc Mārtiņa Urdzes rakstā. Tā vietā

  • sniegšu īsu pārskatu par Sieviešu ordināciju luterāņu pasaulē;
  • kā piemēru minēšu Austrālijas luterāņu baznīcas pēdējo gadu diskusijas par šo jautājumu
  • apskatīšu pamatu diskusijām
  • konspektīvi iztirzāšu vienu no klasiskajiem tekstiem
  • īsumā komentēšu to, ko Mārtiņš Luters par sievietēm teicis
  • apskatīšu vienu īpašu aspektu – SO ietekmi uz ekumēniskām attiecībām
Bet vispirms mazliet par mani, lai jūs zinātu, kādi dzīves piedzīvojumi mani atveduši šeit, un veidojuši mani kā mācītāju. Esmu dzimusi Londonā, bēgļu ģimenē; tēvs Alberts Jērums bija komponists, koru diriģents, Dziesmu svētku rīkotājs un virsdiriģents, un ilggadīgs ērģelnieks latviešu un igauņu draudzēs Londonā. Māte Lauma, dzimusi Grigora, bija māc Augusta Grigora meita; viņš, savukārt, bija pirmajā Teoloģijas fakultātes izlaidumā 1924.gada pavasarī, tika ordinēts kā mācītājs, un dibināja Rīgas Kristus draudzi, ar tās īpašo kalpošanu neredzīgajiem, jo vecais tēvs pats bija neredzīgs. Diemžēl, viņam nebija ilgi lemts kalpot, jo jau 1926.g. viņš negadījuma rezultātā gāja bojā.


Mana vecmāmiņa, Šarlote, māte Lauma, un vectēvs māc Augusts Grigors

Augot Londonas ļoti aktīvaja latviešu sabiedrībā, palīdzot tēvam ar sabiedriskiem darbiem, mācoties arī pa vidu mūziku un brīžiem asistējot viņam pie ērģelēm, latviešu draudžu dzīve trimdā bija neatņemama sastāvdaļa no manas bērnības un jaunības; tāpat gan man, gan arī manam vīram tikai ieaudzināta mīlestība pret Latviju, un sapnis par to, ka kādā brīdī tomēr varēsim ‘atgriezties’ Latvijā.

Pie teoloģijas studijām pievērsos samērā vēlu, kad bērni bija jau paaugušies; un kopš ordinācijas 1997.gadā esmu kalpojusi gan Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas, gan Lielbritānijas luterāņu baznīcā. Biju arī baznīcas prāveste, un vēlāk bīskape; kalpoju Lielbritānijas luterāņu padomes valdē, Anglikāņu luterāņu biedrībā ka Moderatore, Anglijas baznīcu kopienā (Churches Together in England) kā Prezidente. Esmu arī piedalījusies ekumēniskos dialogos un konferencēs, pārstāvot vai nu LELBĀL, vai arī Lielbritānijas luterāņus.

Visu to stāstu nevis pašreklāmas dēļ, bet lai paskaidrotu to, ka baznīca un kalpošana man ir gandrīz ierakstītas gēnās; un arī ka tas, kas notiek baznīcā Latvijā man ir ārkārtīgi nozīmīgi. Es neesmu, un nevaru būt, vienaldzīga par šo Kristus miesas daļu kas ir mani lolojusi, un kuru esmu caur daudziem gadiem mīlējusi un tai kalpojusi.


Sieviešu ordinācija luterāņu baznīcās

Šajā sadaļā runāšu galvenokārt par PLF sastāvošajām luterāņu baznīcām, tā vispirms mazliet atgādināsim, tieši kas ir Pasaules luterāņu federācija.

  • PLF sastāv
  • 145 baznīcas
  • 98 zemēs
  • >72 miljoni kristiešu
  • Salīdzinājumam – Starptautiskā luterāņu padome (ILC) – 30 baznīcas; 4,3 miljoni locekļu
  • Prezidents bīskaps Munibs Junans (Mounib Younan), Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jordānā un Svētajā zemē bīskaps

1. no kr – bīskaps Junans, Lielās piektdienas gājienā Jeruzālemē 2015.g.


  • PLF ir dibināta 1947.g. kā luterāņu baznīcu apvienība. Luterticīgie visā pasaulē vēlējas apzināties savu vainu 2.Pasaules karā, reflektēt, panākt savstarpēju salīdzināšanos un reaģēt ar kopīgu diakonisko darbu uz humanitāro krīzi, kura sekoja 2. PK.
  • PLF prioritātes šodien: teoloģija, ekumēniskie sakari un dialogi; vienota (holistiska) misija un diakonijas darbs
  • PLF ‘Department for World Service’ (budžets EUR 88,2 miljoni)

Tātad no šīs lielās baznīcu kopienas, cik daudz ordinē sievietes?  77% baznīcu ordinē, un tajās sastāv 93% no PLF luterāņiem.

Starptautiskās luterāņu padomes baznīcas neordinē sievietes; SLP lielākā baznīca, protams, ir Misūri sinode (apmēram 3,3 no 4,3 miljoniem), un arī tur ir izveidojusies organizācija, kas mēģina rosināt diskusiju par SO.

Protams, ka tas, ka lielais vairums luterāņu baznīcu ordinē sievietes pats par sevīm nenozīmē, ka tas ir ipso facto pareizi, ka tas atbilst Dieva gribai, vai ka LELB būtu jāpielāgojas, un arī jāatsāk ordinēšanu. Tieši otrādi: PLF, kā baznīcu kopiena – federācija ar zinamām komūnijas iezīmēm – nepieprasa kategoriski no savām baznīcām ka tām būtu vienots viedoklis visās lietās, vai arī ka būtu jābūt vienam, itkai pareizam, baznīcas vadības modelim; un PLF cenšas veicināt to, ka katra baznīca pieiet baznīcas vadības jautājumiem pēc iespējas atklātā un atbildīgā veidā.

Bet viena lieta gan: visas baznīcas, kuras ir izlēmušas sievietes ordinēt, ir to darījušas apzināti; pēc garām diskusijām, lūgšanām, pārrunām draudzēs, sinodēs, diacēzēs, konferencēs utt. Tas nav bijis tā, ka tā būtu vienkārši pakļaušanās laika garam, vai atsaucoties uz cilvēktiesībām, vai sekulārās sieviešu vienlīdzības kustības iespaidā; tas nav tā, ka visas šīs baznīcas no Somijas līdz Indijai, un no Hongkongas līdz Krievijai, nebūtu lasījušas Bībeli, centušās to saprast un attiecināt uz savām dzīvēm un savām baznīcām.

Luterāņu baznīcas, kuras ordinē sievietes, tātad, ir nākušas pie slēdziena, ka

  • SO ir iespējams pamatot vai attaisnot Dieva vārdā, kā tas atrodams Bībelē
  • Jeb vismaz SO nav pretrunā ar Dieva Vārdu
  • SO nav nesaskaņojama ar evaņģēliski luterisko ticību, tas konfesijām, teoloģijas pamatiem un attīstībai, un
  • SO nav nesaskaņojama ar luterisko baznīcu tradīcijām
Tā pirmais princips, kuru man gribētos atzīmēt ir tas: šajā diskusijā ir nepieciešams, ka visi viens otru respektē. Tas tiešam neveicina izlīdzināšanos un sadzīvošanu, ja mēs mētājamies ar apvainojumiem – ja SO atbalstītājus sauc par Sātana kalpiem un ķeceriem; un ja pretiniekus sauc par atpakalpalikušiem un sieviešu nīdējiem. Respektēsim viens otru, kā kristīgām māsām un kristīgiem brāļiem pienākas.

Kā piemēru labam procesam, pievērsisimies Austrālijas luterāņu baznīcai, kura jau ilgāku laiku pārrunā SO un ar to saistītus jautājumus.

 

Austrālijas luterāņu baznīca – vērtīgs piemērs

1966. gadā, kad ALB piedzima no divu iepriekšējo Austrālijas luterāņu baznīcu apvienošanās, pamata nostādnes jaunajai baznīcai par SO teica tā:

“Though women prophets were used by the Spirit of God in the Old as well as in the New Testament, 1 Cor. 14:34-35 and 1 Tim. 2:11-14 prohibit a woman from being called into the office of the public ministry for the proclamation of the Word and the administration of the Sacraments.”

Tātad: lai gan Dieva Gars runāja caur pravietēm kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā, 1 Korintiešu vestule 14.34-35 un 1 vēstule Timotejam 2.11-14 aizliedz vokāciju sievietēm publiskās kalpošanā Dieva Vārda paušanai un Sakramentu pārvaldīšanai.” Arī angļu valodā tas izklausās dīvaini, starp citu – sievietēm tiek aizliegta vokācija, nevis kalpošana.

Tā arī ALB neordinē sievietes, un varētu teikt, ka visumā tā ir piederējusi t.s. konservatīvā baznīcas spārna, lai gan dažādu iemeslu dēļ tai ir vienmēr bijusi nosliece uz frakcionālismu, un brīžiem uz ļoti asām domu izmaiņām. ALB, starp citu, ir novērotājas statuss kā PLF, tā arī SLP.

Bet jau ļoti drīz pēc 1966.g. apvienošanās, jautājums par sieviešu ordināciju sāka parādīties. Viens iemesls tam bija fakts, ka iepriekšējām baznīcām apvienojoties, nenotika diskusija par SO, jo abu baznīcu nostājas bija vienādas. Bez tam, ņemot vērā to, ka daudzas ALB partnerbaznīcas bija sākušas ordinēt sievietes, tad ALB Teoloģijas un starp baznīcu attiecību komisija sāka ilgstoši šo jautājumu pētīt. 2000.g. Sinodē ši komisija prezentēja savu viedokli – resp. ka

„pēc daudzu gadu abu galveno Bībeles tekstu, kā arī citu, saistītu, Bībeles tekstu, teoloģisku argumentu par un pret sieviešu ordināciju izpētes, un pēc spraigām diskusijām un debatēm, vairums komisijas locekļu atbalstīja viedokli, ka – visu vērā ņemot – Bībele neaizliedz sieviešu ordināciju. Šis niansētais lēmums norādīja uz to, ka bibliskā liecība pret SO nebija tik stipra kā liecība par to, ka sievietes atļauj ordinēt.”[1]

Šī pati komisija dažus gadus vēlāk arī sagatavoja ‘par’ un ‘pret’ argumentus konspektīvā veidā; arī jums visiem ir izdalīts dokuments (2 A4 lapaspuses), kur ir ‘par’ argumentu kopsavilkums.

Bez tam, ALB un tās draudzēs ir notikuši pārrunu vakari lajiem un mācītājiem, teoloģiski forumi un diskusijas; un pēdējos gados arī izveidota šī mājas lapa – ‘Ordination – We’re Listening’ [OWL – pūce] – ‘Ordinācija – mēs klausāmies’. Šajā lapā (zinu, ka nevarat saredzēt visu) ir 28 dokumenti, bukleti un citi resursi, kurus draudzes un indivīdi var izmantot, lai palīdzētu veidot diskusiju.

ALB Sinode ir balsojusi 3 reizes par SO atļaušanu savā baznīcā – 2000.g., 2006.g. un pavisam nesen – 2015.g. Katru reizi vairāk nekā 50% delegātu ir nobalsojuši par; bet tā kā ir runa par satversmes maiņu, ir nepieciešams 66% delegātu vairākums: šogad bija 64% balsu. Līdz ar to, ALB nemaina savu Satversmi, un SO vēl arvien nav atļauta.

Protams, ka arī šajā procesā ir bijuši savi asumi, un pats par sevi saprotams, ka cilvēki gan vienā, gan otra diskusijas pusā brīžiem jutušies aizskārti, pat sāpināti. Bet visumā, no tālienes skatoties, un cik saprotu no paziņām Austrālijā, pats process ir bijis vērtīgs, atļaujot kā mācītājiem, tā lajiem iedziļināties Bībeles tekstos, un t.s. drošā vietā oponentiem satikties, un tiešām ne tikai runāt, bet arī vienam otru uzklausīt.

1 Korintiešu vēstule 14.34-35


„34 Sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.”

Par šo tekstu un tā ekseģēzi ir ļoti daudz rakstīts. Varat paši paskatīties prof Daces Balodes rakstu, kas publicēts LLSTA mājas lapā, piemēram; jebkurā Bībeles komentārā arī būs viedoklis, un starp labākām grāmatām, kas izsmeļoši iztirzā abas vēstules korintiešiem, ir Bena Vitheringtona Socio-retoriskais komentārs par 1. un 2. korintiešiem[2]; bet tādu ir daudz.

Tātad – rezumējot galvenos argumentus tieši par šo tekstu
  1. Ir ļoti daudz runāts un rakstīts par to, vai 33b-35 ir vēlāks iestarpinājums tekstā. Netaisos to visu šeit atkārtot, jo tas prasītu vēl veselu atsevišķu referātu. No vienas puses, teksts arī ir loģiskāks bez iestarpinājuma; un ir arī pretrunīgas liecības par to, vai šie panti ir bijuši daļa no oriģinālās vēstules. Dažos agros manuskriptos tas parādās šai vietā, citos nē; dažos (Rietumu manuskriptos) tas atrodas pēc 40.panta, kur arī izklausas itkā loģiskāk. Kas ierakstījis, kurā brīdi – to laikam neiespējams pierādīt. Bet viens diezgan pārliecinošs arguments ir šāds:      “Iespaidīgākā liecība par to [ka Pāvils nav šo pantu autors] ir fakts, ka 34-35. panti atrodas aiz 40.panta vairākos Rietumu baznīcu manuskriptos. Šās teksta pārvietošanas dēļ, daudzi pētnieki uzskata, ka 34-35.panti sākotnēji bija anotācija 1.korintiešu vēstules lapaspuses malās, ‘nepauliskas’ rokas rakstīti; bet ar laiku tika ievietoti vēlākos manuskriptos (pēc 33.panta dažos, pēc 40.panta citos)”[3] Tā Filips Abots Peperdainas universitātē. Katrā ziņā, rakstīts par šo tēmu ir ļoti daudz – arī latvietei Aļesjai Lavrinovičai ir pētījums, kuru diemžēl nevarēju laikā atrast; bet nešaubos, ka varam to izdarīt un nosūtīt, ja kādam interesē.
  2. Interesantāks faktiski ir vispārējais pantu konteksts. Pirmkārt, jāatceras, ka šo vēstuli jaunajai baznīcai Korintā Pāvils raksta kā atbildi uz problēmām, konfliktiem un jautājumiem, kas tur bija radušies. Šī tiešām ir vēstule, kas rakstīta zināmiem cilvēkiem, Pāvilam pazīstamā konteksta, un ļoti specifiskos jautājumos. Šajā vēstules daļā (no 11.-14.nodaļai) Pāvils raksta par to, kā baznīcas locekļiem jāregulē dievkalpojumu norisi, un kā kristiešiem dievkalpojumos jāuzvedas; kā ir teikts 14.40 – Tomēr viss lai notiek piedienigi un kārtīgi; un 14.23 – Ja nu visa draudze sanāks kopā, un visi runās mēlēs un ienāks kādi nezinātāji vai neticīgie, vai viņi nesacīs, ka esat traki? Tā viens no Pāvila mērķiem, šo vēstuli rakstot, ir saglabāt kārtību baznīcā, lai tā nebūtu par skandālu – klupšanas akmeni – neticīgajiem. Tā profesore Karena Blumkvista, Pacific Lutheran Theological Seminary (Klusā okeāna luterāņu teoloģijas semināra) dekāne, bijusī PLF Teoloģijas departamenta vadītāja: “Ir iespējams pieņemt šos tekstus kā autoritatīvus, bet tomēr tos lasīt ka sieviešu ordināciju pieļaujošus. 1 Korintiešu vēstules 14.nodaļas konteksts ir tāds, ka agrajā baznīcā dievkalpojumi visticamāk bija kluvuši nekārtīgi, un nesa neslavu jaunajai ticībai. Pāvils, kurš daudzos citos tekstos pieļāva sieviešu vienlīdzību un piedalīšanos, šeit atkrīt atpakaļ savos patriarhalos aizspriedumos, un aicina apklusināt sievietes kā vienu iespējamu situācijas atrisinājumu. Pāvils aicināja sievietes klusēt, lai panāktu kārtību un pielāgošanos vietējai kultūrai, lai evaņģēlijs būtu dzirdāms, un to publiski neapkaunotu. Vairumā mūsdienu sabiedrībās sieviešu publiskā runāšana nav ne kulturāli apvainojoša, ne arī tā noved uz nekārtībām…. Vēl vairāk, mūsdienu kontekstā aizliegt sievietēm sprediķot drīzak diskreditēs baznīcu un evaņģēliju. Citos vārdos, 1 Korintiešu 14 mērķi drīzāk sasniegsim šodien, darot precīzi pretējo Pāvila toreiz teiktajam!”[4] Mazliet citāds viedoklis: “Arguments nav attiecināms uz vienu dzimumu. Pāvils pieprasa respektu, paklausību un klusumu no ikviena, kad runā kāds pravietis (28.-32.p), un veids, kā viņš apietas ar sievietēm, kuras uzdod jautājumus, ir vispārēju principu, kas jau agrāk attiecināti uz visiem, specifisks pielietojums. Jāpieņem, ka viņš īpasī uzrunā šīs sievietes tāpēc, ka bija dzirdējis, ka viņas uzkrītoši pārkāpj šos principus. Viscaur nodaļai Pāvils labo pārkāpumus, un viņa vārdi jālasa šādā kontekstā.”[5] No šiem dažiem piemēriem, gan par teksta integritāti, gan par kontekstu, var arī saprast, cik ļoti viedokļi atšķiŗas kristiešu, teologu, Jaunās derības pētnieku un profesoru vidū.
  3. Vēl pāris domu. Pirmkārt, par vārdu, ar kuru tiek aprakstīta šī aizliegtā sieviešu nodarbošanās, resp. runāt; λαλεῖν. Manā grieķu leksikonā šo vārdu tulko angliski kā talk, speak, utter, babble; noteikti būs šeit kāds, kas varēs izlabot, ja man nav taisnība, bet cik varu saprast, šo vārdu neattiecina uz spredikošanu – vai sludināšanu, Dieva vārda sludināšanu, kā to Jaunajā derībā apraksta. Vārdi, kas apraksta sludināšanu ir παρήγγειλλω, εὐαγγελιζω, καταγγελλω, κηρύσσω; arī par Marijas Magdalēnas sludināšanu/ vēstījumu Jāņa ev 20.18 – αγγελλω. Bet īpatnā kārta, vārds λαλεῖν tiek lietots 1 Kor 14: 39.pantā – Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs; arī, piemēram, 29.pantā: Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Tātad vārds λαλεῖν šeit tiek attiecināts uz runāšanu mēlēs, un arī uz pravietošanu, un varētu domāt, ka uz to attiecas šie panti, aizliedzot sievietēm pravietot. Bet; 11.nodaļā, kur Pāvils apcer galvas apsegus, ir rakstīts tā: ‘Un ikviena sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz vai pravieto, apkauno savu galvu’ (11.4); un Apustuļu darbos 21.9 Lūka raksta, ka evaņģēlistam Filipam bija četras meitas, jaunavas, kas pravietoja.
  4. Viens izskaidrojums aizliegumam sievietēm draudzēs (sapulcēs – ἐκκλησία, kā vien mēs to vēlamies tulkot) ir šāds; neapšaubāmi bija tā, ka 1.g.s. sievietēm bija zemāks izglītības līmenis. Viņas reti rakstīja un lasīja, par teoloģisku izglītību nemaz nerunājot. Un grieķu prakse, piemēram, Delfu orākulā, bija klātesošo dialogs ar orākula pravieti; iespējams, ka Korintā sievietes arī pārtrauca dievkalpojumu ar jautājumiem, un tāpēc Pāvils saka, lai viņas mājas prasa vīriem atbildes. Otrs variants – ja līdzīgi sinagogām sievietes sēdēja vienkopus, nepiedalījās dievkalpojumā bet vienkārši klačoja, viņas traucēja dievkalpojumu gaitu.
  5. Un visbeidzot: Ko secinām? Manuprāt, ka ir grūti no šiem pantiem, īpaši visas Jaunās derības kontekstā, secināt pat to, kas faktiski ir bijusi agrās baznīcas prakse attiecībā uz sievietēm, kur nu vēl domāt, ka varam to kaut kādā burtiskā veidā pārnest uz mūsu ‘ekklēzijām’ 21.g.s. Ja tiešām uzskatām, ka gribām tulkot šos pantus burtiski, attiecināt uz mūsdienu baznīcām un pavēlēt sievām draudzēs klusēt, tad tā ir vienkārša lieta: tad sievietes vispār nedrīkst runāt vai sprediķot, vadīt lūgšanas, lasīt lasījumus – nemaz nerunājot par to, ka varētu kalpot kā palīgmācītājas, evaņģēlistes, mācītāja pienākumu izpildītājas vai tml. Jo te nav runa par to, kā Pāvils aizliedz sievietes ordinēt. Ordinācija, galu galā, ir vokācijas un baznīcas kārtības jautajums; kā raksta Mārtiņš Luters 1523. g. traktātā Bohēmijas Hussītiem, Sacerdotum non esse quod presbyterum vel min­istrum, illum nasce, hunc fieri; Priesteris nav tas pats kā presbiters vai kalpotājs – par pirmo piedzimst, par otro kļūst.[6] Respektīvi, mēs ikviens piederam Kristus priesterībai – visu ticīgo un kristīto priesterībai; bet par mācītāju mēs kļūstam ar Dieva aicinājumu, baznīcas apstiprinājumu un konsekrāciju/ordināciju.
 

Mārtiņš Luters un sievietes

Kā daudzos jautājumos, Lutera domas par sievietēm un to lomu baznīcā un dzīvē raksturo divi faktori; pirmkārt, nav viena definitīva raksta, kuŗā Luters t.s. saliktu pa plauktiem savas domas un teoloģiskās nostādnes attiecībā uz sievietēm. Tas, ko mēs zinām par viņa uzskatiem, ir jāizloba no vairākiem avotiem, to skaitā Lutera vēstules sievai Katerinai fon Bora. Otrkārt, Luters ir brīžiem pretrunīgs savos uzskatos. Bez tam, mums der atcerēties, kā teica angļu rakstnieks LP Hartlejs, Pagātne ir sveša zemē. Tur dara lietas citādāk. Ar šodienas ausīm un socioloģiskām smalkjūtībām klausoties Lutera izteicienos, brīžiem nobālēsim un būsim pārsteigti par viņa viedokļiem, brutālo valodu un raupjumu.

Dažas piezīmes par Luteru, tātad. Lutera domas par sievieti vispār:

”Dr Mārtiņš Luters apsmēja savu Kēti, kas gribēja būt gudra, un teica: ‘Dievs radīja vīrieti ar platām krūtīm, ne ar platām gūžām, lai tanī savā ķermeņa daļā būtu gudrs; bet tā daļa, no kurienes nāk netīrumi, ir maza. Sievietes gadījumā ir otrādi. Tāpēc viņai ir tik daudz netīrumu un tik maz gudrības.”[7]

“Sievietei nevar uzticēties. Par sievietēm saka, ka nevar nevienu noslēpumu viņām uzticēt. Luters atbildēja: ‘Senie sakāmvārdi to aizliedz. Jo tas, kas ieiet caur sievietes ausīm, iznāk laukā cauri mutei. Šī iemesla dēļ, noslēpumus var uzticēt tikai mirušai sievietei.’”[8]

Tanī pašā laikā, Lutera vēstules sievai ir aizkustinošas, pilnas mīlestības un cieņas. Brīžiem viņš arī sauc Keti par savu kungu, par doktori utt. Lutera raksti un sprediķi par Mariju arī ir brīnišķīgi, lai gan viņš arī brīdina pret mariolātriju, un pret viduslaiku baznīcas tieksmi Mariju padarīt par dievieti.


Mārtiņa Lutera sieva, Katherina von Bora

Savās lekcijās par 1. Mozus grāmatu Luters arī skaidri pasaka, ka pēc viņa uzskatiem Bībele apraksta Ievu (un caur viņu, visas sievietes) kā vājāko dzimumu. “Sieviete šķiet kaut kā savādāka nekā vīrietis, ar citiem locekļiem un daudz vājāku dabu. Lai gan Ieva bija brīnišķīgs radījums, līdzīga Ādamam kas attiecas uz Dieva tēlu, tātad taisnībā, viedumā un laimē, viņa tomēr ir sieviete. Jo, kā saule ir izcilāka par mēnesi (lai gan arī mēness ir izcils), tā arī sieviete, lai gan brīnišķīgs Dieva radījums, tomēr nav vīrietim līdzīga godībā un slavā”[9].

Tā saprotam, ka līdzīgi sava laika cilvēkiem, Luters neuzskatīja sievietes par vīriešiem vienlīdzīgām.

1532.g. Luters rakstīja traktātu, kuram angliski nosaukums ‘Infiltrating and Clandestine Preachers’. Tas rakstīts, oponējot anabaptistiem: bet interesanti tas, kas tur parādās arī domas par sievietēm. Konteksts ir tāds: vispirms Luters apcer sievietes Vecajā derībā, Deboru, Sāru, Hannu utt, un saka, ka viņš brīnās, ka anabaptisti neizmanto šīs sievietes kā autoritāti 16.g.s. sieviešu sprediķošanai. Citēju:

“Bet taču viņas [t.i. VD sievietes] neuzvedās tā, ka dara ‘iefiltrētajies’ – bez autoritātes, un no pārākas pietātes un vieduma apziņas. Jo tad Dievs nebūtu apstiprinājis viņu kalpošanu, un darbojies caur brīnumiem un lieliem darbiem [seko mazliet pretrunīga doma par to, ka tomēr JD Sv Gars aizliedz sievietēm runāt baznīcas, lai gan Filipa 4 meitas pravietoja] Bet draudzēs un baznīcās, kur ir kalpošana, tur sievietēm jāklusē un tās nedrīkst sprediķot.”[10]

Tālāk 1539.g. traktātā On Councils and the Church Luters raksta: “Ir tomēr tiesa, ka Svētais Gars atskaitījis sievietes, bērnus un nekompetentus cilvēkus no šīs kalpošanas, bet izvēlas (izņemot izņēmumu gadījumus/kritiskas situācijas = emergencies) tikai kompetentus vīrieša dzimuma cilvēkus kalpot šajā amatā”[11]

Citur Luters arī runā par to, ka sievietes drīkst viena otru mācīt, un slavē pravieti Annu, piebilstot, ka viņai bijis iespējams nodoties pravietošanai tāpēc, ka viņa bija atraitne.

Lai gan Luters apelē pie pie minētā teksta no 1 Korintiešu vēstules, kā arī vēstules Timotejam, un Sv Gara pavēli sievietēm klusēt (caur Pāvilu), visbiežāk viņa argumenti pret sieviešu sprediķošanu pamatojas to izglītības līmenī, un Lutera domā, ka sievietes ir stulbākas un gaisigākas nekā vīrieši, radītas kā mēneši blakus vīriešu saulēm.

Man šķiet, ka Luters īstenībā necitē ontoloģiskus iemeslus, kāpēc sievietes nevarētu sprediķot; tieši otrādi, viņš pieļauj to, ka zināmos izņēmumu gadījumos viņas var to darīt. Luters arī uzskata, ka sievietes var pravietot, un (manuprāt) ne īpaši pārliecinoši atdala pravietošanu no sprediķošanas. 1532.g. traktātā vēl ir šāds posms: “Ja Dievs vēlas kaut ko paveikt kas būtu pārāks par šo amatu un aicinājumu kārtību, un paaugstināt kādu pāri praviešiem, Viņš to paradīs ar zīmēm un darbiem, tāpat ka viņš lika ēzelim runat (4.Mozus 22). ….Kad Dievs to nedara, mums jāpaliek paklausīgiem amatiem un varam, kas jau paredzēti.”[12]


Ekumēniskā pasaule un Sieviešu ordinācija

Beigās gribēju mazliet pievērsties ekumēniskajai dimensijai, ne no teorētiska vai teoloģiska viedokļa, bet no saviem novērojumiem un pieredzes.



Šajā bildē jūs redzat garīdznieku pulku, kuri bija klāt Īslandes prezidējošās bīskapes, Agneses Sigurdardotīras konsekrācijā 2012.g. Rejkjavīkā. Sapulcēti luterāņu un anglikāņu bīskapi un bīskapes, kā arī Īslandes luterāņu baznīcas mācītāji un mācītājas, diakones un diakoni. Tas, ka gan anglikāņu, gan luterāņu baznīcas ordinē sievietes mācītājas un tagad arī bīskapes amatos ir tuvinājis šīs divas baznīcu kopienas – katrā ziņā, daudzviet pasaulē anglikāņi un luterāņi sadarbojas ļoti cieši. Ir arī tā, ka anglikāņu baznīcai arī ir savs konservatīvais un izteikti protestantiskais spārns; piemēram, organizācija Reform, kas ļoti aktīvi aizstāv bibliskās vērtības, oponē viendzimuma laulībām un domai, ka homoseksuālus cilvēkus varētu uzņemt kā mācītājus, piemēram; tai pat laikā Reform ir par sieviešu ordināciju, bet ne par to, ka sievietes varētu ieņemt vadošas lomas baznīcās.

Tas arī atspoguļo ļoti svarīgu faktoru: aizstāvēt SO nenozīmē to, ka baznīca automātiski arī ordinē homoseksuāļus, vai vispār maina savu doktrinālo nostāju šajā jautājumā. No baznīcām, kuras agrāk minēju, Tanzānijas baznīca (starp pasaules lielākām luterāņu baznīcām) ordinē sievietes, bet ietur ļoti konservatīvu līniju attiecība uz homoseksualitāti. Tāpat Etiopija, laikam tagad vislielākā luterāņu baznīca pasaulē; Hongkongas, Taivanas, Krievijas, Zimbabves luterāņu baznīcas utt utt.


Luterāņi – pareizticīgās baznīcas

Kad 2009.g. Vācijas evaņģēliskā baznīca (EKD) ievēlēja bīskapi Margotu Kēsmani (Käßmann) par savu prezidenti, Maskavas patriarhāts noreaģēja ļoti asi, un draudēja pārraut ilggadējās saites, pārtraucot arī dialogu ar EKD. Kā toreiz rakstīja presē:

«Maskavas patriarhāts, iespējams, pārtrauks attiecības ar Vācijas evaņģēlisko baznīcu, vienu no galvenām Rietumeiropas protestantu baznīcām, tāpēc, ka tā ir ievēlējusi sievieti kā VEB (EKD) padomes priekšsēdi. Pareizticīgo garīdznieki saka, ka tas ir pretstatā ar evaņģēliskiem principiem. Komentētāji baidās, ka tas varētu izraisīt nopietnu starpticību konfliktu. 28.oktobrī VEB padome ievēlēja bīskapi Margot Kēsmani kā savu priekšsēdi. Viņa ir pirmā sieviete, kura ir vadījusi VEB. VEB apvieno 24 miljonus protestantu vairāk nekā 20 luterāņu un reformātu baznīcās. 51 gadu vecā Hanoveras bīskape ir šķīrusies, ar 4 meitām. «Mēs plānojam atzīmēt 50 dialoga gadus ar Vācijas luterāņu baznīcu novembra beigās vai decembra sākumā», trešdien teica Volokolamskas arhibīskaps Hilarions Alfējevs, Maskavas patriarhāta Ārlietu departamenta vadītājs. «Svinības arī atzīmēs ša dialoga noslēgumu.»

Bet pēc tam, kad bīskape Kēsmane bija spiesta atkāpties, situācija normalizējās ļoti ātri; Oberkirhenrats Martins Illerts, atbildīgais par EKD dialogiem ar pareizticīgajām baznīcām rakstīja tā 2015.g.septembrī:

«EKD piedalās 3 divpusējos ekumēniskos dialogos:

  1. Ar Krievijas pareizticīgo baznīcu/Maskavas patriarhātu (dialogs atsākās pēc 2009, pēdējā sapulce 2012.g., nākošā paredzēta 2015.g.decembrī)
  1. Ar Rumānijas pareizticīgo baznīcu (pēdējās sarunas 2013.g., nākošās 2016.g.)
  1. Un ar Ekumēnisko patriarhātu (pēdējā sapulce notikusi nupat 2015.g.).
Blakus divpusējiem dialogiem ir ikgadējas sapulces ar pareizticīgo Bīskapu konferenci Vācijā un ar Senajām Austrumu pareizticīgajām baznīcām. (2015.g.sept)»

Tātad fakts, ka EKD sastāv daudz ordinētu sieviešu mācītāju, nav šīs attiecības iespaidojis; jautājums bija tikai par sievieti-bīskapi. Lai gan Maskavas patriarhāts paredzēja, ka Kēsmanes iecelšana par prezidenti varētu « izsaukt pēdējo gadu lielāko kristiešu savstarpējo konfliktu» (MP komentārs 2009.g.), tas nav gluži tā piepildījies.

No otras puses pareizticīgajā pasaulē:

«Mēs redzam, ka luterāņu baznīcās ordinē sievietes. Mēs to nedarām, bet kādus 100 gadus novērosim, kā jums ar to veicas, un tad atkal par šo jautājumu runāsim. Starplaikā uzturam labas attiecības ar Somijas luterāņiem, ieskaitot Helsinku bīskapi Irju Askolu» (Somijas pareizticīgo baznīcas metropolīts Ambrozijs, 2015.g.septembra uzrunā Anglikāņu baznīcas sinodei)


Luterāņi un Romas katoļu baznīca

2013.g. Vatikāns un Pasaules luterāņu federācija kopā izdeva dokumentu, ilgu gadu kopēja dialoga rezultātu, ar skatu uz 2017.gadu un Reformācijas 500.gadskārtu. Dokuments saucas From Conflict to Communion – no konflikta uz komūniju. Ievadā bīskapi Ēro Huovinens (Somu luterāņu baznīca) un Kārlheincs Diezs (RKB) saka:

“Teksts, kurš seko, apraksta ceļu no konflikta uz kopību/komūniju – ceļu, kura mērķi vēl neesam sasnieguši. Tomēr Luterāņu-Romas katoļu vienotības komisija ir uztvērusi Pāvesta Jāņa XXIII vārdus nopietni: «Lietas, kuras mūs vieno, ir lielākas par tām, kuras mūs šķir.»”

Dokuments ir ļoti nozīmīgs; tas ir nopietns un teoloģiski rūpīgi izstrādāts, nevairās no problēmām un strīdus jautājumiem, un nolūks ir tāds, ka tas kalpotu par pamatu PLF baznīcu un Romas katoļu baznīcu attiecību attīstībai. Savās 100 lapaspusēs sieviešu ordināciju tiek minēta vienu vienīgu reizi.

«Katoļu-luterāņu dialogs ir atzinis, ka ordinēto kalpošanas teoloģijā un kārtībās ir daudz pārklājumu, kā arī atšķirību, tostarp sieviešu ordinācija, kuru tagad daudzas luterāņu baznīcas piekopj. Viena no neatrisinātajiem jautājumiem ir tas, vai Romas katoļu baznīca var atzīt luterāņu baznīcu kalpošanu. » (FCC, 176)

Lai gan, protams, sieviešu ordinācija ir diskusiju tēma ekumēniskajos kuluāros un oficiālajos dialogos, no manas pieredzes Anglijā un Eiropā tā nav šķērslis baznīcu sadarbībai.

Autors: Jāna
Pārpublicēts no "Chaplain in Riga"
Foto: Sieviešu ordinācijai Latvijā 20. gadadienā – bilde no Indras Skujas-Grīsles



[1] http://owl.lca.org.au/?page_id=41 – lpp atvērta 2015.g.24.okt. Oriģināls angļu valodā: “After many years of study of the two central biblical texts plus related biblical texts and other theological arguments for and against the ordination of women, and after much lively discussion and debate, a majority of the CTICR members supported the view that on balance the Bible did not prohibit the ordination of women. This nuanced decision was saying that the biblical evidence against the ordination of women was not as strong as the biblical case for allowing women to be ordained.”

[2] Socio-rhetorical Commentary on 1 and 2 Corinthians I. Title 227.206 ISBN 0-85364-622-8

Witherington, Ben (1995-01-24). Conflict and Community in Corinth: Socio-rhetorical Commentary on 1 and 2 Corinthians (Kindle Locations 19-20). Eerdmans Publishing Co – A. Kindle Edition.

[3] Philip J Abbott, Bringing Order to 1 Corinthians 14:34-35, https://www.academia.edu/10345962/Bringing_Order_to_1_Cor_14_34-35 (2015.g.26.okt)

[4] Karen Bloomquist, nepublicēts raksts. Oriģinālais teksts: It is possible to accept these texts as authoritative but still read them as being in favour of the ordination of women. The context of I Cor 14 is that worship in the early church probably had become disorderly and was bringing the new faith into disrepute. Paul, who in many other passages accepted the equality and participation of women, here falls back on his patriarchal biases, and calls for silencing the women as a way of solving the problem in that particular situation. Paul called for women to keep quiet for the sake of orderliness and cultural appropriateness, so that the gospel could be heard and not publicly discredited. In most societies today, public speaking by women is neither culturally offensive nor does it lead to disorder. […] Further, in contexts today, prohibiting women from preaching is more likely to discredit the church and the gospel. In other words, the intent of I Cor 14 is likely to be more effectively achieved today by doing the very opposite of what Paul was calling for then!

[5] Witherington, Ben (1995-01-24). Conflict and Community in Corinth: Socio-rhetorical Commentary on 1 and 2 Corinthians (Kindle Locations 6582-6586). Eerdmans Publishing Co – A. Kindle Edition. “The argument is not gender specific. Paul requires respect, submission, and silence of any listener when any prophet is speaking (vv. 28-32), and his dealing with some women who are asking questions (vv. 34f.) is a specific implementation of principles already applied in general to everyone. One must assume that he singles these women out for comment because he had heard that some of them were notable violaters of these principles. 9 Throughout the chapter Paul is correcting abuses, and his words must be read in that context.

[6]LW 40:18; WA 12: 178,9‑10.

[7] WA Tischreden II, 1975 – no Karant-Nunn, Susan C. and Wiesner-Hanks, Merry E, Luther on Women – A Sourcebook, Cambridge University Press, 2003

[8] WA Tischreden V, 5611 – ibid

[9] Lekcijas par 1.Mozus grāmatu, 1535.g. – ibid

[10] Infiltrating and Clandestine Preachers, LW XL – ibid

[11] On Councils and the Church, LW XLI – ibid

[12] Infiltrating and Clandestine Preachers, LW XL – ibid

[13]LW 44:200ff.




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »