Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna Londonas draudzes jubilejā
iesūtīts: 2015.11.03 23:53 rakstīt redaktoram 
drukāt 

“Atstāj visu un seko man”, saka Jēzus. Kristus aicinājums ir tikpat aktuāls toreiz jūdu zemē, kā 20. gs vidū kara saplosītajā Eiropā, tā 21.gs. šeit, Londonā. “Seko man!” Tikai atsaucoties un paklausot šim aicinājumam ir iespējama kristieša dzīve. Nav cita ceļa uz ticību kā tikai paklausība Jēzus Kristus aicinājumam. Pārējais ir dievbijīgs pašapmāns. /Marka ev. 10:17-31/


Vai iepriekš tiek dots šī sekošanas ceļa apraksts, “reklāmas rullītis”, lai iekārdinātu iespējamos sekotāju? Nē! “Seko man, dodies man līdzi!” vairāk Jēzus neko nesaka. Tas ir ceļš, kura noteikumus un robežas nenosaka un neizvēlas sekotājs, bet gan aicinātājs. Viņš ir arī šī ceļa saturs, - sekošana ir saistība ar Kristu, nevis kā ar ideju, vēsturisku atsauci, bet kā ar dzīvu, augšāmceltu un klātesošu personu, dzīves vadītāju. Aicinājums sekot Kristum nav cilvēka piedāvājums, tas arī nav cilvēka pašizvēlēts ceļš. Tā ir Dieva dāvana, Dieva žēlastība, kas cilvēku ieved jaunā, citādā dzīvē. Atsaukties Jēzus aicinājumam nozīmē atstāt iepriekšējās drošības, atteikties no kalpošanas savam ego, savai patmīlībai.
    
Ne tik vien evaņģēlijā minētajam censonim, ko Jēzus sastapa, ir lieli īpašumi un pieņemts dzīves veids; arī mums katram ir daudz laicīgu lietu, no kā grūti atteikties, kas ir piesaistījušas, sasaistījušas mūs. Jēzus vārdi mums atgādina, ka tās ir tikai laicīgas, pārejošas lietas, no kurām sirdij jābūt brīvai priekš Dieva, priekš mūžības, priekš līdzcilvēka un grūtdieņa.

To, cik laicīgās pasaules labumi un drošība ir pārejoši, bija piedzīvojuši pirmās latviešu draudzes Londonā dibinātāji un locekļi. Tikko bija beidzies karš, kas bija izpostījis Eiropu, kuru nu pārpludināja bēgļu straumes. To vidū bija kristieši, Kristus sekotāji, arī mācītājs Roberts Slokenbergs, kas no kalpošanas laikiem Rūjiena bija pazīstams ar toreizējo Latvijas sūtni un īpašo ministru Lielbritānijā Kārli Zariņu. Slokenbergs jau pirms kara bija viesojies Kembridžā, savukārt Zariņš jau ilgus gadus bija iesaistīts attiecību veidošanā starp Latvijas luterisko un Anglijas Baznīcām. Viņam arī izdevās ar Glosteras bīskapa starpniecību no Lielbritānijas iekšlietu ministra izgādāt vīzu Slokenbergam iebraukšanai Lielbritānijā. Slokenbergs pirmos dievkalpojumus noturēja 1945. gada septembra beigās uz latviešu kuģa “Rāmava”. Drīz sūtniecība izsūtīja paziņojumu, ka 11. oktobrī sūtniecībā notiks sapulce, kurā paredzēts dibināt draudzi. Sapulcē par draudzes priekšnieku ievēlēja Zariņu, par mācītāju - Slokenbergu un 14.oktobrī notika pirmais dievkalpojums St. Peter Cornhill baznīcā.

Tobrīd latviešu skaits Anglijā bija mazs, bet bija gaidāms bēgļu pieplūdums no Vācijas. Tika nodibināta bēgļu palīdzības komiteja Christian Aid for Latvian Refugees, kuras patrons bija Londonas anglikāņu bīskaps un ģenerālsekretārs - Slokenbergs. Sākumā tika sūtītas mantas latviešiem bēgļu nometnēs Vācijā, pēc pāris gadiem sāka ierasties arī paši bēgļi, kurus mācītājs un draudze sagaidīja un palīdzēja iekārtoties, viņi arī paši iesaistījās draudzes dzīvē un tā varēja attīstīties un uzplaukt.
 
Viņi bija atsaukušies Kristus aicinājumam, un to īstenoja savā dzīvē tajā laikā un vietā, tur kur viņi bija atsaucoties tā laika izaicinājumiem. Tas nebija viegls ceļš, tas prasīja daudz atteikšanos un krusta uzņemšanos. Tas bija un ir svētības, žēlastības un dzīvības ceļš, tāpēc, ka tas ir ceļš kopā ar krustā sisto un augšāmcelto Kristu. Tas ir Kristus, Dieva draugu un līdzstrādnieku ceļš. Dieva piedošanas, mīlestības, dāvāšanas ceļš. Tas ir dāvināts mums ikvienam, kas šodien esam dzirdējusi Kristus vārdus, aicinājumu sekot. Kā dzīvi un patiesi Dievs mūs pieņem savā žēlastībā, savā saimē un dāvā patiesu brīvību no kalpošanas savai patmīlībai, tāpat dzīvi un patiesi viņa žēlastība pārvērš mūsu dzīvi, mudinot pašaizliedzīgi kalpot tuvākajam, savam līdzcilvēkam, kuram nepieciešama palīdzība, aizmirstot savtīgās intereses, un iestāties par taisnību un grūtdieņu interesēm, par cilvēcību, par Dieva radīto un cilvēkam uzticēto pasauli.

To redzam mūsu draudzes pamatlicēju dzīvē un darbos, tas atklājies viņu darba turpinātāju kalpošanā. Izgājusi cauri dažādām pārmaiņām, latviešu draudze Londonā joprojām pastāv un sludina Jēzus aicinājumu sekot viņam. Lai arī pasaulīgā skatījumā nesaprotams, grūts un nedrošs, cilvēka paša spēkiem neiespējams; tomēr sekošanas ceļš ir prieka, dzīvības, mīlestības un svētības pilns, jo tas ir ceļš kopā ar Kristu, tas ir drošs ceļš, jo Viņš mums iet pa priekšu, ir mums viemēr līdzās.  Un viņam nekas nav neiespējams!

Tajā dievkalpojumā pirms 70 gadiem mācītājs Slokenbergs sprediķojot par apustuļa Pāvila vēstuli Timotejam cita starpā sacīja: “apustulis Pāvils palika viens, bet uzvarēja. Kā gan viens pats var uzvarēt? atbilde ir - viņš ticībā sevi nodeva Dievam”. Ar apņemšanos nodot sevi ticībā Dieva rokās un sekot Kristum toreiz draudze iesāka savu darbu  un ar šo apņemšanos mēs to turpinām, jo Kristus stāv mums klāt un dod drosmi un spēku.  

Māc. Elīza Zikmane
(Foto: N. Barons)

Fotogrāfijas no piemiņas dievkalpojuma Londonā



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »