Maijā svinām Vasarsvētkus. Ap mums ir zaļums, ir saule – patiešām svētki Vasarā. Bet vai tas ir viss? Šo svētku dziļākā nozīme daudziem vairs nav zināma. Mēs priecājamies par Ziemsvētkiem, zinām par Lieldienām, bet Vasarsvētku nozīme vairs neizceļas.

Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki. Un tā ir īstenībā baznīcas dzimšanas diena. Tā nav baznīcu ēku, dievnamu, katedrāļu dzimšanas diena, nē -  Baznīca – tie ir visi tie cilvēki, kas pieder pie baznīcas, kas ir baznīca. Tiem visiem ir daļa pie šīs dzimšanas dienas. Bībele šos cilvēkus apzīmē ar dažādiem vārdiem – tie ir Dieva tauta, tie ir locekļi pie Kristus miesas, tie ir ēka, kas sastāv no dzīviem akmeņiem. Un tie esam arī mēs – mīļā draudze. Arī mēs esam taču dažādie locekļi - Kristū vienoti. Un baznīcas dzimšanas diena ir ari mūsu svētku diena.
 
Ne tikai luterticīgo svētki, vienalga vai esam evaņģēliski, vai katoliski, vai piederam pie citas kristīgas baznīcas – Svētā Gara svētki mūs neatdala vienu no otra  bet vieno.
  
Apustuļu darba grāmatas 2. nodaļā ir aprakstīts šis notikums: cilvēki bija sapulcējušies no dažādām kultūrām un viņu valodas bija ļoti atšķirīgas. Dieva Gara spēkā viņi sapratās savā starpā. Un arī šodien vēl Dieva Gars vieno kristiešus  pāri zemju robežām.
  
Bet kas tad ir šis Dieva Gars, ko mēs apzīmējam par Svēto Garu?
  
Ticības apliecībā mēs sakām: Es ticu uz Svēto Garu. Jāņa evaņģēlijā Jēzus viņu apraksta ar šiem vārdiem:

 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācis un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu  sacījis.
Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.

Mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters vienmēr atkal uzsvēra, ka Svētais Gars ir Aizstāvis un Mierinātājs. Aizstāvis stiprina cilvēku, kad viņam iet grūti, piestājas tur, kur ir dzīves smagums jānes, kur palīdzība vajadzīga. Ar savu līdzjūtību un pievēršanos Dievs apstiprina, ka Viņš nevienu neaizmirst, ir ar mieru iet meklēt.

Šodien tas ir atgādinājums un reizē arī apsolījums mums, ka arī mūsu dzīvē, mūsu neziņas brīžos, arī ka nezināsim kā tālāk savilkt ikdienai galus kopā, Dievs būs un paliks ar mums.

Jēzus saka: ka Svētais Gars mums visu mācīs. Varbūt, ka jaunākie mūsu starpā nav sajūsmināti par skolotāja lomu. Bet ir taču skolotāji, kas saviem audzēkņiem grib dot vairāk kā tikai sausu mācību vielu. Atskatoties - mēs vecākie zināsim gan stāstīt par vienu otru skolotāju, kas ar savu sirsnīgo pieeju mūs ir iespaidojis un šodien ar pateicību pieminam viņu. 

Svētais Gars kā skolotājs mums nemācīs neko jaunu, bet Viņš tikai atgādinās. Viņš atgādinās to, ko Jēzus pats ir teicis, ko mācījis, stāstīs par viņa apsolījumiem, bet arī par Jēzus nosacījumiem, kas vajadzīgs, lai cilvēku dzīvē īstenotos sadraudzība. Svētais Gars kā skolotājs mums arī atgādinās nekļūt vienaldzīgiem un ērtiem. Un ka ikdienā nevar iztikt bez godīguma un atklātības. Palīdzēs mums arī saredzēt, cik liela ir dzīves dāvana. Un mums nav jāiegūst par katru cenu lieli panākumi un naudas krājumi, lai būtu Svētā Gara saņēmēji.

Vēl viena īpašība ir Svētajam Garam: Tas ir iepriecinātājs. Cilvēkiem vienmēr der kāds, kas tevi iedrošina. Bezcerība un rezignācija cilvēku nospiež, atņem darbības prieku. Cilvēks var ievilkties kā alā, negribas vairs neko uzsākt. Sirds ir satraukta un baiļu pilna.

Svētais Gars kā iedrošinātājs atvērs skatu neuzdot. Palīdzes cīnīties pret vēju un nepagurt, kad ceļā atduramies pie šķēršļiem. Jēzum bija svarīgi, ka cilvēki iestājas par taisnīgumu un mieru. Un šodien tas arvien vēl ir aktuāls izaicinājums, ir vērts tur piestrādāt.

Ko mēs varētu lūgt, kā lai Svētais Gars varētu sevi tā kā parādīt?  Kāda varētu būt mana un jūsu pavisam personīgā lūgšana? Kas lai dzīvē nostiprinās vai lai vairojas? Mēs varētu arī lūgt, lai kārtējie ikdienas notikumi mūs neattālina no Dieva, lai saite ar Dievu kļūst pavisam stingra.

Dieva Gars mūs aicina neieslēgties savās četrās sienās, bet uzdrošināties savu dzīvi aktīvi dzīvot. Viņš mums ir devis dažādas  dāvanas, ir dažādas  iespējas, lai kaut kas labs no visa veidotos. Svētais Gars būs ar mums, kad būsim ziņkārīgi, kad izmēģināsim ceļu, kuru neesam gājuši.

Kāds uzņēmīgs ceļotājs ir šķērsojis kājām Amerikas Savienotās valsts plašumu no viena krasta līdz otram, no austrumiem uz rietumiem. Kad viņš nonācis Los Andželosā pie Klusā okeāna, reportieri bija uzzinājuši par šo uzņēmīgo cilvēku un vēlējās zināt, kas ir bijušas viņa visliekākās grūtības tālajā ceļā. Vai karstā saule, tuksneša tveice, vētras, lietus gāzes? Ceļotājs atbildējis: “Vislielākās grūtības man darīja smilšu graudi manās kurpēs.”

Ar kādām grūtībām jāsastopas? Kādi ir mūsu mazie smilšu graudi? Kas traucē ikdienā un rada vienu otru sāpi? Bet mēs taču neesam vieni, ar mums ir mūsu Aizstāvis.

Baznīcas kopībā esam Dieva aicināti lūgt un saņemt Viņa lielo svētību – paša Svētā Gara dāvanu.

Āmen

Māc. Gita Putce

(Foto: wikipedia)