Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna: Tempļa tīrīšana
iesūtīts: 2015.03.17 00:33 rakstīt redaktoram 
drukāt 

„Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no templi visus, arī aitas un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu man aprij.” (Ps.69:10)


Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari padarīt, tā rīkodamies?”  Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?”  Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekli atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. /Jāņa 2: 13- 22/

Par baznīcas un reliģijas lomu sabiedrībā esam sastapušies ar dažādiem viedokļiem. Nereti dzirdam, ka reliģija uztur morālās vērtības, ar tradīcijām un rituāliem saliedē sabiedrību, veicina stabilitāti, kas ir labklājības priekšnoteikums. Ētika un likumi ir svarīga reliģijas daļa, tapat kā svētki un tradīcijas un dievnami.

Laikā, kad gatavojamies Lieldienām, lielākajiem svētkiem Baznīcas gadā, evaņģēlijā lasām par gatavošanos jūdu lielajiem Pashas svētkiem Jeruzālemes Templī. Uz turieni plūda ļaužu pulki un pa vidu ierastajai rosībai, parādās kāds jocīgs cilvēks, kas izjauc visu kārtībus, sit ar pletni, apgāž mēbeles, izkaisa naudu pa zemi svētā vietā, dievnamā. Nemaz nerunājot par to, ka viņš izdzen upurdzīvnieku pārdevējus un naudas mainītājus, kas tur atradās, lai dievlūdzejiem nodrošinātu atbilstošu upurēšanu un temlim ienākumus. Kas ir šis trakais vandālis, kas tik huligāniski izrīkojas traucēdams tempļa darbu svētku priekšvakarā?

Tas ir Jēzus, un viņš to nedara pēkšņu dusmu uzplūdā, bet ar nodomu. Tas ir satraucoši, pat biedējoši. Ja viņš tur to varēja izdarīt toreiz, kā tad ar mums šeit un tagad, šajā dievnamā? Ko šeit ķertu viņa pletne? Kurš tiktu izdzīts, kas apgāzts, kā nauda izkaisīta?  Jēzus rīcība Templī, kurš vairs nekalpoja savam patiesajam mērķim, kur svarīgāko bija aizēnojis pakārtotais, liek mums aizdomaties pašiem par sevi. Kas ir mūsu prioritātes? Priekš kam baznīca, templis pastāv? Lai jauki pavadītu laiku? Būt cilvēkos, justies noderīgam, nozīmīgam? Vai, lai tiktos ar Dievu visā viņa neparedzamībā? Uz ko ir vērsti mūsu centieni? Vai tiešām viss, ko šeit daru, patiesi attiecas tikai uz goda došanu Kristum un viņa dzīvās klātbūtnes meklēšanu?

Šie jautājumi attiecas ne tikai uz draudzi, bet arī katru personīgi, arī ikdienas attiecībās ar Dievu. Templis, kura papilnam naudas mijeju un tirgotaju, ir mūsu sirds, kas arī celts gadiem ilgi, ar mūsu veidotajiem un pieņemtajiem pasaules uzskatiem, drošības un aizsardzības mehānismiem. Jēzus nāk ar pātagu un sagriež visu kājām gaisā arī mūsu iekšējās pasaules rūpīgi veidotajā kārtībā un struktūrās. Zīmīgi, ka tik radikāli Jēzus rīkojas tikai templī, nevis kāzus svinībās vai vakariņās ar muitniekiem.

Jēzus uzbrūk tieši reliģiskajām sistēmām un struktūram, kas attiecības ar Dievu pārvērtušas par tirgus laukumu. Un tās var būt  gan ārēji redzamas sabiedrībā, gan slēptas cilvēka sirdī un prātā.  Jēzus aizskar mūsu elkus un „svētumus“, rituālus un darījumus, kas aizstājušies priekšā saskarsmei ar dzīvo un neparedzamo Dievam. Jēzus atgādina, ka ar Dievu mēs nevaram manipulēt, ar Dievu nav iespējams tirgoties vai slēgt darījumus, Dievu nekādā veidā nevaram kontrolēt. Dievs nesacenšas, nemeklē izdevīgumu vai pārākumu, neizmanto situāciju sev par labu uz kāda cita rēķina. No Dieva nekas nav jāizkaulē, jo viņš neko nepārdod, bet gan dāvina no tīras labestības.

Stāsts par Tempļa šķīstīšanu gavēņa laikā mūs aicina atvērt sirdis un ļaut Jezum tās attīrīt un atbrīvot no maldīgiem priekšstatiem un ieradumiem attiecībās ar Dievu. Jāņa evaņģēlijā šis notikums ir Jēzus kalpošanas sākumā. Tāpēc, ka Jēzus dzīves uzdevums, misija ir tempļa šķīstīšana: Dieva patiesās būtības parādīšana, iespējas un brīvības došana cilvēkiem iepazīt Dieva citādību, viņa nebeidzamo mīlestību un žēlastību.

Šis notikums paver skatu uz citiem Pashas svētkiem, kuru sagatavošanas laikā Jēzus tiks piesists krustā un tempļa priekškars pārplīsīs uz pusēm atsedzot vissvētāko, Dieva klātbūtnes, vietu. Jēzus ne tikai mirs, bet arī pēc trīs dienām augšāmcelsies. Ne tikai ar tmpļa šķīstīšanu, bet ar visu savu dzīvi Jēzus apgāž daudzus priekšstatus, par to, kur Dievs meklējams un atrodams. Dieva klātbūtne ir pašā Jēzū, viņa dzīvē, ne tempļa akmeņos. Tieši tajā slēpjas viņa autoritate tīrīt arī mūsu tempļus, apgāzt tās reliģiskās struktūras, kas kalpo kā aizsegs aiz kura slēpties no dzīvā, iemiesotā Dieva.

Šīs dienas skandalozais stāsts ir Jēzus Kristus nāves un augšamcelšanās priekšpasludinājums, kas ar savu izaicinājumu sagatavo mūs Krusta ceļa skandālam un apvērsumam, mūsu paradoksālajam uzdevumam un misijai. par ko raksta Pāvils „ ... mēs sludinām krusta sisto Kristu, kas jūdienm ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība.“

Kristus nav garantija ierastās sabiedrības kārtības un tradīciju stabilitātei un noturībai, bet gan mūs pārveido un atjauno attiecībās ar Dievu un tuvāko. Tāpēc censdamies dzīvot saskaņa ar baušļiem, un piedaloties dievkalpojumā vai svinot svētkus, savu sirdi un domas pievērsīsim viņa izaicinošajai, atbrīvojošajai un mīlošajai klatbūtnei mūsu vidū!

Māc. Elīza Zikmane
(Sprediķis teikts Londonā 2015. gada 8. martā)



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »