Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Ciešanu laikā - ceļā uz Lieldienām
iesūtīts: 2014.04.16 22:33 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Ticībā Ābraams ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Zāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. (Ebrejiem 11:8-10)

  
Mūsu teksts runā par ticību. Teksts mums rāda seno ciltstēvu Abraamu kā priekšzīmi īstai ticība: Redziet, tādai ticībai jums jābūt!

Bet mēs taču katrs esam savādāki, vienam ir strauja daba - otram lēna, katram sava gaita, vienam garšo saldumi, otram silķe sagādā prieku. Esam jūtu cilvēki, esam prāta cilvēki. Ari ticību izprotam un arī dzīvojam dažādi.

Kāda ir jūsu pieeja?

Ir cilvēki, kas visu mēģina ar prātu izprast; pieņemt var  tikai tad, ja ir saprasts. Ir vajadzīgas noteiktas mērauklas un skaidri apliecinājumi, lai varētu pareizi dzīvot, un tad arī ticība būs pareiza.

Citu ticība sākas ar to, kas aizkustina sirdi. Svētdienas dievkalpojumā man patīk, ka baznīcas zvani zvana un kad dievkalpojuma sākumā es dzirdu ērģeļu mūziku. Tas mani nomierina un man ir sajūta, ka Dievs nav tālu jāmeklē. Vēlāk dievkalpojumā man nemaz nav svarīgi, vai domās apstiprinu ticības apliecības vārdus. Ir arī dažas dziesmas, kas mani saviļno līdz sirds dziļumiem. Tur piedzīvoju Kristus tuvību.

Ir cilvēki, kuriem ticīgo brāļu un māsu kopība ir pie sirds. Man ir arī stāstīts, ka ticība bērnam kļuva dzīva, jo vecmāmiņa par to tik sirsnīgi ir runājusi un to arī dzīvojusi. Iespaidu būs arī atstājušas kopīgas lūgšanas kādā jauniešu izbraukumā, varbūt arī ticības centrā Francijā Tezē. Ticība varēja īstenoties, jo citi par to bija liecinājuši.

Bet ir arī cilvēki, kas paši savos pārdzīvojamos piedzīvoja Dieva īstenību - varbūt gūstā, karā,  bēgļu gaitās vai kādā citā dzīves pārbaudījumā, vai lielās bēdās. Neizskaidrojama Dieva īstenība atklājās, kas nepieļāva nekādas šaubas.

Ko mēs esam piedzīvojuši?

Ko mums katram nozīmē “ticība”? Vai tā ir zināšana, sajūta, pārliecība, vai pieredze? Varbūt no visa tā mazlietiņ. Jeb vai ticība ir vēl kas cits?

Par Abraama dzīvi var teikt, ka tā līdzinās daudzu cilvēku bēgļu gaitam. Bet viņš ir viens no tiem, kas ticēja, jo bija piedzīvojis savā dzīvē Dieva vadību un gādību.

Kad viņam bija jau 75 gadi - tad Dievs viņam teica: “Dodies ceļā. Sāc vēlreiz visu no jauna, dodies ceļā uz apsolīto zemi, tur būs labi, tur tev un Zārai vēl piedzims bērni. Jā, jūs esiet veci, bet dzīve jums tomēr vēl ir priekšā.”

Abi ticēja Dievam, bet veselais saprāts apsolījumam runāja pretī. Abraama ģimene jau kopš bērnības bija bijusi ceļā. Nekur nebija bijušas īstas, drošas mājas, svešniecība un svešums bija ģimenes ikdiena. Varbūt, ka tēvs būs stāstījis par tādu “apsolīto zemi” kā cerību tālai nākotnei. Bet tur, kur viņi dzīvoja, nebija īstā  mājvieta.

Vecākā paaudze ļoti labi vēl atceras ilgas pēc dzimtenes, kad nebijām vairs tur, kad bijām bēgļu gaitās, kad nonocām Anglijā un tur izjutām svešumu. Un kad stāstījām vēlāk citiem par mūsu dzimteni, tad vienu otru reizi to ietērpām mazliet košākās krāsās.

Vai arī jums, kas neesat tik ilgi šeit, nav ilgas pēc mājām?  Tās varbūt nav tikai ilgas pēc noteiktas ēkas vai noteiktas vietas, tās var būt arī ilgas pēc pātvēruma, pēc miera un drošības? Un ir taču arī vēlēšanās, ka netaisnība tiktu pārvarēta.

Abraama ticība nebalstījās tikai uz pagātnē piedzīvoto. Viņa Dievs bija arī tagadnē un viņš zināja, ka Dievs nāks līdz arī nākotnē. Vinš nešaubījās nemaz, ka reiz viņš nonāks tajā zemē, kura tagad vēl nekur neredzējās.

Kad mācījos peldēt, nemaz vēl nebiju droša par savu prasmi, tad peldēju tikai tur, kur ar kāju pirkstgaliem varēju vēl sasniegt smilšaino pamatu. Kad kļuvu droša peldētāja, tad arī dziļumā vairs nebija bailes, kājām nevajadzēja vairs sajust pamata smiltis.

Vai tā nav arī ar ticibu? Arī ticības dzīvē mēs meklējam pieturas punktus. Gribas prāta pārliecību, meklējam īsto sajūtu un pieredzi. Mēs  atceramies, ka Dievs bija klāt bēdas, ir pavadījis arī mūs bēgot un izmisumā. Bet kādā dienā tu jūti, tev nav jābalstas uz citu cilvēku vai pagātnes pieredzi. Tu esi pavisam drošs vai droša un skaidri zini, ka tava  ticība tevi nes.

Prāts vairs nemaisās ar savām pārdomām pa starpu. Dažreiz dievkalpojuma dziesmas un mācītaja vārdi neaizskar sirdi un ir jāiztiek bez baznīcas zvaniem, nav viņu. Nav ap tevi arī vairs mīļās vecmāmiņas, nav vairs draugu, ar kuriem agrāk varēji kopīgi lūgt, nav tev vairs līdzās ticīgā dzīves biedra. Un varbūt ceļš tevi ir atvedis uz pilsētu, kur tu nemaz nevēlējies būt, tu taču ilgojies savā dzīvē pēc pavisam kā cita.

Un tomēr ticība tevi nes. Atceraties un neaizmirstiet: Ticības spēkā arī mūsu ceļš kļūst par Dieva ceļu ar mums. Katram savs, bet mēs visi uzticamies Dieva mīlestības spēkam,  no kā dzīvojam. Par to liecina arī Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās.

Carlo Carretto itāļu teologs to izteic tā:
Dievs ir jūra, kurā peldu, gaiss, ko es elpoju, īstenība, kurā kustos.
Es nevaru atrast ne mazāko lietiņu, kas man nerunātu par Viņu,
kas kaut kā neatspoguļo Viņa tēlu, Viņa sludinājumu, Viņa aicinājumu, Viņa smaidu.

Āmen

Māc. Gita Putce
  
   




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »