Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Patiesa liecība
iesūtīts: 2014.04.03 01:48 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Šādu nosaukumu savai grāmatai bija devusi Mārīte Sapiete. Tas raksturo arī viņas pašas mūžu, kas pāragri aprāvās pirms nepilniem diviem gadiem. Mārīte bija Apvienotās Londonas latviešu ev. lut. un Miera draudzes padomes locekle, aktīvi sekoja līdzi un pielika savu roku draudzes darbā.


Mārīte Sapiete dzimusi Anglijā 1948. gada 20. februārī bēgļu ģimenē. Viņas tēvs Jānis Sapietis bija mācītājs reformātu un luterāņu baznīcās, vecmāmiņa bija krievu pareizticīgā. Mārīte uzauga daudzveidīgā un bagātā kristīgā vidē, un visu mūžu kā savējās izjuta vairākas kultūras un reliģiskās tradīcijas. Ģimenē runāja gan latviešu, gan krievu valodā, skolā mācības notika angļu valodā. Bērnībā iegūtās valodu zināšanas Mārīte papildināja, pilnveidoja un lika lietā arī vēlāk, un apguva arī latīņu, franču, vācu, poļu, čehu un lietuviešu valodu. Universitātē viņa specializējās krievu valodā un literatūrā, studiju ietvaros apmaiņas programmā mācījās arī Prāgā un Maskavā. Maģistra darbam Mārīte bija izvēlējusies tēmu par krievu inteliģences saiknēm ar reliģiskajām grupām.

Grāmatas vienmēr bijušas Mārītes vājība, viņa tās lasīja, iegādājās, ņēma no bibliotekas, viņas dzīvoklī grāmatas aizņēma vislielāko telpu. Starp tām daudzas bija par valodniecību, Mārītei interesēja valodas, to uzbūve, lietojums, mācīšana. Iegūtās zināšanas viņa izmantoja nodarbojoties ar tulkošanu gan mutvārdos, gan rakstiski. Viņa bija Lielbritānijas Iekšlietu un Ārlietu ministrijas sertificēta tulce starp angļu, latviešu un krievu valodām, tulkoja grāmatas un rakstus no krievu, franču, latviešu, lietuviešu u. c. valodām, strādāja par korektori, tulkoja filmas un video materiālus priekš BBC, NBC, ITV.

Viņas tulkotās grāmatas: „The Church in Nicaragua“, 1989; A. Men „Awake to Life“ (Aleksandra Meņa Lieldienu sprediķi), 1992; Z. Balayan „Between Heaven and Hell: the struggle for Karabakh“, 1997.  Mārīte Sapiete pati sarakstījusi divas grāmatas: „True Witness. The Story of Seventh Day Adventists in the Soviet Union“, 1990; „Religion in the Baltic States“, 1980; un daudzus rakstus gan akadēmiskos izdevumos, gan periodikā.

Tie atspoguļo viņas pētniecības darbu no 1975. gada līdz 1990. gadam, kad viņa strādāja Kestona institūtā (Keston Institute). Mārītes pētījumu lauks bija minoritāšu un cilvēktiesības un religiskā (ne)brīvība Padomju savienībā, Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Viņa pētīja daudzus samizdata dokumentus, kas pa dažādiem ceļiem bija nokļuvuši cauri dzelzs priekškaram un vēstīja no pirmavotiem par patieso Baznīcas un cilvēktiesību stāvokli šajās zemēs. Tulkodama tos Mārīte deva iespēju apspiesto un vajāto liecībām aizsniegt un uzrunāt plašu ļaužu loku Rietumu zemēs. Viņa vadīja pētniecības projektus, lasīja lekcijas, sniedza intervijas televīzijā par reliģisko un cilvēktiesību situāciju PSRS un Austrumeiropā. Kopš 1973. gada apmeklējusi Latviju, Krieviju, Igauniju, Ukrainu, Gruziju, bieži darba darīšanās. Mārītes piedzīvojumi sastopoties ar Padomju varas iestādēm ir atsevišķa stāsta vērti.

Kristīgo pārliecību, kas gāja roku rokā ar iestāšanos par patiesību un taisnību, Mārīte ieguva ģimenē. Mārītes tēvs, mācītājs Jānis Sapietis ilgus gadus BBC starptautisko radio raidījumu redakcijā vadīja reliģisko nodaļu raidījumiem krievu valodā. Jāņa Sapieša balsi tajā laikā pazina visā Padomju Savienības teritorijā, viņš bija iemantojis cieņu gan savā mītnes zemē, gan tur, kur, cauri dažādiem traucējumiem, ar lielu interesi klausījās viņa raidījumus. Viens no tiem, kas Sapieti augsti novērtēja, bija ievērojamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, kas pēc izbraukšanas no Padomju Savienības, gan sniedza interviju Sapieša raidījumam, gan viesojās viņa mājās.

Līdztekus tam, ka Mārīte aktīvi sekoja līdzi notikumiem pasaulē un kultūras dzīvē, viņa iesaistījās arī latviešu sabiedrībā: mācīja latviešu valodu; dziedāja Londonas latviešu korī, ar kuru piedalījās Dziesmu svētkos Latvijā 1990.gadā; bija uzticīga latviešu draudzes locekle.

Mārītes dvēselē tiekšanās pēc zināšanām, izpratnes un patiesības lieliski sadzīvoja ar iejūtīgu, maigu, gādīgu un mīlestības pilnu attieksmi pret līdzcilvēkiem, jo sevišķi ģimenes locekļiem. Ass prāts viņā apvienojās ar sadzīvisku izklaidību. Pateicoties lieliskajai humora izjūtai, viņa spēja arī pasmieties pati par sevi. Neatlaidība un spēja paskatīties uz situāciju no pozitīvās puses, Mārītei palīdzēja pārvarēt dzīves grūtības un ilgstošu slimību daudzu gadu garumā.

Dažus gadus pirms nāves, starp norādījumiem, ko darīt viņas bēru gadījumā, Mārīte ar sev raksturīgo humoru bija ierakstījusi, ka dziedama dziesma „The Day Thou Gavest Lord is Ended“ („ Diena, ko Tu, Kungs devis, nu ir galā“), neizlaižot pēdējo pantu, kurā apliecināts, ka Dieva tronis stāvēs stipri, nevis, kā šīs zemes lepnās impērijas, kas zudīs; Dieva valstība pastāvēs un augs mūžīgi. Mārītei „patīkot dziesmas melodija un viņa pilnīgi pievienojoties dziesmas vārdos izteiktajai idejai un noskaņai“. Viņas vēlēšanās tika izpildīta, kad 2012. gada 5. jūlijā viņa tika izvadīta pēdējā gaitā no Rofantas dievnama, kur savā laikā viņas tēvs bija mācītājs.

Zemes dzīve, kas neuzkrītoši, bet neatlaidīgi un drosmīgi liecināja par patiesību un Dieva spēku laikā, kad tas nebija ērti un populāri, bet pat bīstami, nu ir noslēgusies. Cīņas un apliecināšanas uzdevums ir atstāts palicējiem, mums. Pēdējā laika notikumi tajā pasaules daļā, par kuras apspiestajiem ļaudīm Mārīte iestājās, atgādina, ka darāmā vēl ir daudz. Cik mums būs drosmes izzināt patiesību, nostāties vajāto pusē un iestāties par taisnību?

Autors: Māc. Elīza Zikmane
Foto no ģimenes archīva





Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »