Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa piemiņas dievkalpojumā
iesūtīts: 2013.11.20 23:17 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Sprediķis. "Atceries visu ceļu, ko Kungs Tavs Dievs, lika tev iet visus šos četrdesmit tuksneša gadus, lai darītu tevi pazemīgu, lai pārbaudītu tevi un zinātu, kas tavā sirdī - vai tu turēsi viņa baušļus vai ne. Viņš lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazini ne tu, ne tavi tēvi, - lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien - cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!" 5. Moz.8:2-3


Bet tu paliec pie tā, ko esi iemācījies un kam esi uzticējies, zinādams, no kā esi mācījies. Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum.  Visi Dieva iedvestie Raksti ir noderīgi mācībai, grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā, lai Dieva cilvēks kļūtu pilnīgs un būtu sagatavots ikvienam labam darbam. 2.Tim.3:14-17

Jēzus tiem stāstīja līdzību: „Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros“. Vāl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.“Mat 13:31-33

Mūs uzrunā pravieša un tautas vadoņa Mozus vārdi pirms Israēla tautas ieiešanas Apsolītajā zemē: „Atceries visu ceļu, ko esi gājis….“ Israēls kā tauta tapa ceļā, ārpus savas zemes. Tuksnesī tauta mācījās dzīvot brīvībā, prom no Ēģiptes vergu nama, mācījās ticību un paļāvību uz Dievu, viņa apredzību un gādību. Arī latviešu spēku apvienošanās, valsts un Baznīcas veidošanās pa lielai daļai notika ārpus dzimtenes Pirmā pasaules kara vētrās, bēgļu aprūpes darbā. Tajā Kārlim Zariņam bija nozīmīga loma.

Savā dzīvē Kārlis Zariņš lielākoties ir bijis svešinieka un ceļinieka lomā. Pats mājas un ģimeni zaudējis 8 gadu vecumā, pēc vecāku nāves dzīvojis pie radiem Igaunijā, vēlāk atkal dzimtenē, kur pabeigta skola. 19 gadu vecumā jau patstāvīgā jaunekļa ceļš veda uz Pēterburgu - tur gaidīja spriegs cēliens: darbs, mācības, iesaistīšanās sabiedriskaja darbā, kad daudzkārt miegam atliek tika dažas stundas.

Pirmais lielākais izaicinājums latviešu lietā Kārlim Zariņam un citiem sabiedriskajiem darbiniekiem nāca 1915. gadā, kad bija jāorganizē 800 000 latviešu bēgļu aprūpe: jāgādā gan par praktisko palīdzību, gan garīgo aprūpi. 1817.gada revolūcijas Krievijā izmainīja apstākļus uz slikto pusi, bija jādomā kā bēgļiem nokļūt atpakaļ Latvijā.  Zariņam tika dotas tiesības izdot izceļošanas dokumentus, daudzi ar tiem atgriezās dzimtenē, bet pašam boļševiki to liedza. Ar dzīvības briesmām Zariņš nokļuva dzimtenē 1818. gada septembrī, kur neatkarīgas valsts ideja sāka ieņemt apveidus. Viņš bija klāt 18. novembrī Nacionālajā teātrī, kad tika pasludināta Latvijas Republika, un svinībās Vērmanītī pēc tam. Viņš drīz ieguva darbu Rīgas domē, bet jau decembrī, nākot boļševiku uzbrukumam, līdz ar jauno Latvijas valdību bija uz angļu kuģa.

1919. gada janvārī Zariņš ieradās Londonā, drīz ceļš veda uz Parīzes Miera konferenci, pēc tās viņš kļuva par pirmo vēstnieku Ziemeļvalstīs, sekoja darbs Igaunijā, un no 1933. gada - Londonā. Šeit bija jāpiedzīvo nu jau Otrā pasaules kara vētras, cenšoties aizstāvēt gan valsts, gan latviešu intereses. 1942. gadā pēc Zariņa ierosmes tika dibināta Latvju biedrība Lielbritanijā, kas palīdzētu cilvēkiem kara postītajā Latvijā. Pēc kara atkal darbs ar bēgliem, šoreiz Rietumeiropā, jo sevišķi Anglijā, palīdzības organizešana dažādos veidos, nometņu apmeklējumi. Gādādams par simtiem prakstisku lietu, Kārlis Zariņš nekad neaizmirsa, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet, ka tam ir nepieciešama arī dvēseles barība, Dieva vārds.

Pateicoties sūtnim, jau 1930.-tajos gados tika likti pamati Latvijas luterāņu un Anglijas Baznīcas (Church of England) sadarbībai, 1939. gadā - noslēgts sadraudzības līgums. 1942. gada novembrī šajā dievnamā tika rīkots dievkalpojums par godu Latvijas uzņemšanai angļu un ziemeļvalstu kristīgajā sadraudzībā, tad Bībeles tekstu lasīja un īsu uzrunu tautiešiem teica Zariņš. Pēc kara sūtnis saziņā ar Anglijas Baznīcas vadību izkārtoja latviešu mācītājiem iebraukšanas un darba atļaujas.

Jau 1945. oktobrī notika pirmais latviešu dievkalpojums un Londonas latviešu draudzes dibināšana, tās pirmais priekšnieks bija Kārlis Zariņš. 1946. gadā viņš izkārtoja, ka Anglijas Baznīca apmaksāja latviešu dziesmu grāmatas izdošanu Zviedrijā. Pēc gada tika dibināta latviešu Baznīcas pārvalde Lielbritānijā. Sūtnis uzskatīja, ka: „Latvija svešumā ir latviešu baznīca, Dzimtene šodien ir neaizsniedzama. Bet, kas mums sasniedzams, vienalga, kur mēs būtu, ir mūsu kristīgā baznīca. Baznīcai jabūt tam mūžīgi verdošam avotam, pie kura varam dzesēt savas slāpes. Baznīcas uzdevums ir pulcināt sevī latvju tautu un to stiprināt, tas ir visu mūsu draudzes locekļu uzdevums“.

Pats Kārlis Zariņš bija rosīgs Miera draudzes loceklis. Kā savā grāmatā norāda Artūrs Bērziņš: „Baznīcā sūtnis neiet paraduma vai pienākuma dēļ, bet gan savas sirds aicināts, lai sirsnīgā lūgšanā vienotos ar citiem kristīgās draudzes locekļiem. K. Zariņš ik rītu izlasa Bībeles pantu pašu pirmo. To ne vien pats patur prātā, bet uzraksta vēl uz papīra, ko pie brokastu galda pasniegt kādam savam tuviniekam vai draugam“. Acīmredzot, viņš sekojis apustuļa Pāvila mudinājumam, ko dzirdējām lasījumā.

Svētie raksti Zariņam bija tuvi jau kopš bērnības, kur vecāku un vēlāk audžuvecāku mājās valdījusi dziļa ticība un labestība. Viņš ne tikai pats arvien Dieva vārdā smēlās spēku, mierinājumu, stiprinājumu, bet arī to vēlējās dot citiem. Jau kopš 1937. gada viņš bija Britu un Ārzemju Bībeles Biedrības biedrs un vēlāk centrālās valdes loceklis. Viņš pats teicis: „kad man būs lemts aiziet no šīs pasaules, tas zināšu, ka esmu pielicis visu enerģiju un pievērsis visu uzmanību šim darbam. Jau no agras bērnības, kad vēl bija dzīvi mani vecāki un pats tikko biju iemācījies boksterēt un lasīt, ar drebošām rokām – jo toreiz domāju, ka Bībeli nedrīkstu tā ņemt un tas ir grēks, ka tādu svētu grāmatu vispār aiztieku – paņēmu lielo grāmatu un lasīju. Katru reizi paspēju izlasīt tikai pāris pantus. Tā šis bībeles svētums visu dzīvi mani ir pavadījis.“

Pateicoties sūtņa Zariņa pūlēm, pēc kara Londonā tika izdots jauns Bībeles tulkojums. To dažādās redakcijās latvieši ir lasījuši līdz pat 2013. gadam, kad Latvijā tika izdots pavisam jauns tulkojums.
Kā visi lieli darbi, arī Londonas tulkojums tapa daudzu gadu garumā, Bībeles biedrība par atbalstu izlēma jau 1954. gadā. Zariņš bija tulkojuma izdošanas darbu saskaņotājs, tas viņam bija sirdsdarbs. Uz kāda mācītāja vēstules, kur teikts: “es ļoti labi zinu, ka tev tā Bībeles lieta ir prasījusi milzum daudz pūļu un nepatikšanu“, Zariņš malā bija piezīmējis :„Tikai patikšana“.

Diemžēl, tāpat kā Mozus ieiešanu apsolītajā zemē, tāpat arī Kārlis Zariņš pats nepiedzīvoja nedz Bībeles iznākšanu 1965. gadā, nedz Latvijas brīvības atgūšanu gadu desmitus vēlāk, jo viņš tika aizsaukts mūžībā 1963.gadā. Tomēr viņa paveiktais daudzējādi ir bijis un ir mums un ļoti daudziem par svētību arī tagad. Šī draudze, Svēto Rakstu grāmata, latviešu organizācijas (par viņa diplomāta darba valstisko nozīmi sk. LR Vēstnieka Andra Teikmaņa uzrunā šeit).

Zariņš nešķiroja lielos un mazos darbus, arvien bijis iecietīgs, cerības pilns, ar gaišu humoru, aizvien kustībā. Jau agri iemācījies panest grūtumus, pārlaist vētras. „Ēdis vai neēdis, galvu augšā!“ bija viņa iemīļots teiciens. Daudz no tā, ko viņš strādājis garās darba stundās, bija neredzams vai šķietami necils, kā raugs vai sinepju graudiņš Jēzus līdzībā. Bet tas, kas sēts un darīts ticībā un mīlestībā, nes bagātīgus augļus ne vien pašam, kā prieku un gandarījumu, bet jo vairāk citiem, un ne vienai vien paaudzei. Kā putniem līdzībā, kas apmetas koka zaros.

Dieva žēlastība un mīlestība bagātīgi ir darbojusies un augusi Kārļa Zariņa dzīvē un caur viņa dzīvi, tāpat tā var darboties mūsu katra dzīvē. Viņš bija ne vien Latvijas Valsts, bet arī Dieva Valstības sūtnis.

Nobeigumā Kārļa Zariņa meitas Mariannnas vārdi: “Ja man jautātu, kas nostājas manu acu prieksā, par savu tēvu domājot, tad es bez vilcināšanās atbildētu: “es redzu vecāku vīru ar baltu galvu un neticami jauneklīgu garu, labi ģērbušos, augsti paceltu galvu, raitu un spriganu soli. Vīru ar ārkārtīgu mīlestību uz dzīvi. Vīru, ko iepriecēja vienkāršas lietas - lauku smarža, vasaras rīts. Bet vairāk par visu - cilvēku ar neiedomājamu ticību Dievam, nesatricināmu mīlestību uz Latviju un uzticību savam līdzcilvēkam.“

Māc. Elīza Zikmane


Raksts: Londonā notiek piemiņas dievkalpojums izcilajam Latvijas diplomātam Kārlim Zariņam

Fotogrāfijas: Diplomāta K.Zariņa piemiņas pasākums Londonā





Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »