Divos īsos teikumos ir pateikts, kas kristiešiem ir svarīgs un ir derīgs - ne tikai  tieši Pļaujas svētkos, bet kas visu gadu ir pielietojams.

Vienmēr atkal ir jautājums, kā mēs izmantojam lietas, kas ir ap mums, kā ar tām apejamies. Nu - piemēram kā ir ar nazi?  Cilvēks, kas otram grib ļaunu darīt, var dzīvi iznīcināt. Ārsta rokā nazis var dzīvību glābt. Tas ir arī Pāvila skatījums, kad viņš runā, ko visu mēs saņemam no Dieva rokas. Bet mēs tad esam izvēlīgi - to mēs ēdīsim, bet to nē, jo tas nav tīrs, un tādēļ tas ir atmetams.

Pāvils raksta savam draugam Timotejam, kas ir draudzes priekšnieks Efezā, Grieķijā. Tur draudzē ir radusies šķelšanās. Ir ēdiens, jā - bet tad ir apgalvojums - nē, to nevar ēst, jo tas neatbilst kādiem priekšrakstiem. tas kristietim nav atļauts. Arī viens un otrs paradums esot atmetams - pat precēties viņu acīs vairs nebija pareizi.

Pāvilam viss ir labs, kas nāk no Dieva. Un viņam Dievs ir visu dāvanu devējs. Svarīgi gan ir, kā mēs Dieva dāvanas saņemam, proti  - ar pateicību. Viss ir saņemams kā svētība no Dieva rokas.

Domājot par mūsu Pļaujas svētkiem,  šodien domājam vispirms par to, kas ir audzis laukos un dārzos. Kā mēs to visu uzņemam? Vai esam par to patiešām tā īsti godīgi pateicīgi? Vai izsakām ari savu pateicību?

Varbūt, ka mums iet tā, kā kādam puikam: Bija klases izbraukums uz kādu lauku saimniecību. Saimnieks rādīja, kā govis tiek slauktas ar slaucamām mašīnām. Puikam tas likās atbaidoši un viņš iesaucās: “Es gan esmu priecīgs, ka mana māte pērk pienu veikalā.” Saite ar dabu, ar lauku dzīvi ir pārtrūkusi. Tur vairs nav pateicībai vieta. Vai mēs lielie vēl apzināmies maizes vērtību, jo tā mums ir vienmēr pieejama? Bet ne visur pasaulē tā ir.  
Pāvils mūs mudina uz pateicību. Bet ne tikai uz pateicības sajūtu, par pateicību ir jārunā. Tā ir jāizsaka vārdos, ar balsi.

Dziesmu spēlē ANATEVKA Ir kāda jauka saruna laulāta pāra starpā -  Sieva, pusmūža gados, jautā savam vīram: “Saki, vai tu mani vēl mīli?” Un viņš atbild: “Kopš 22 gadiem mēs esam precējušies. Vienmēr esmu centies tev būt labs vīrs, esmu bijis tev uzticīgs un nekad neesmu skatījies uz citām sievietēm. Un tu vēl jautā, vai es tevi vēl mīlu?” Uz to sieva atbild: “Bet tu man to sen vairs neesi teicis.”

Ir starpība - sajust pateicību vai arī pateicību izteikt. Un man liekas, ka mūsu Dievs, ko mēs taču saucam par savu Tēvu, arī gaida, ka laiku pa laikam ar Viņu runājam par šo pateicību. Šī izteiktā pateicība sagādā Dievam prieku, un Viņš piešķir dāvanām pareizo izteiksmi - tā, lai tās mums būtu par svētību, ar prieku lietojamas.

Apzinoties, ka viss, kas mums ir dots, ari pļaujas devums, nav radies tikai no mūsu varēšanas, bet ir audzis ar Dieva žēlastību, tad tas iegūst daudz lielāku vērtību. Pāvils tad varbūt teiktu: “Lūgšanā izteiktā pateicībā mēs apzināmies tās īsti cienīt, to, ko Dievs mums ir devis un dod arvien vēl.”

Ne tikai Pļaujas svētkos, bet katrā dienā, neaizmirsīsim, ka visas labās dāvanas - arī mūsu varēšana un veselība nāk no Dieva gādīgām rokām. Cerams, ka mums būs ikdienā  arī laiks savu pateicību Dievam izteikt. Atcerēsimies, ka nekas no visa, ko Viņš radījis, nav atmetams, ja to saņemam ar pateicību. Un Pāvils uzsver: “Jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.”

Rudenī pieņemas vēji. Indijā šinī laikā laiž pūķus gaisā. Tie ir skaisti veidoti, dažādas plāna papīra būtnes, garās šņorēs,  bērni  skrien un uzticas vējam, ka cels tos augstu debesīs. Uzvarētājs ir tas, kura pūķis visaugstāk paceļas. Bet kad pūķi jāvada, šņores bieži vien saskaras ar citu pūķu šņorēm, samezglojas un pūķi nogāžas.

Dažreiz man liekas, ka mūsu pateicības lūgšanas tāpat kā pūķi ir apdraudēti. Tik daudz kas kavē tās izteikt, bet debesis ir un lūgšanā tās ir sasniedzamas.

Āmen

Māc. Gita Putce