Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Prāvesta svētruna "Lūgšana"
iesūtīts: 2013.08.16 00:23 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Kādā vietā Jēzus lūdza Dievu, un, kad viņš bija beidzis, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis savus mācekļus mācīja.” Un viņš tiem sacīja: “Kad jūs lūdzat, sakiet: Tēvs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava Valstība, mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas un piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam ikvienam savam parādniekam. Un neieved mūs kārdināšanā.”

Un viņš tiem sacīja: “Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes, jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, – bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi? Vai skorpionu, ja tas lūgs olu? Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.” (Lk 11:1-13)
 

Viena no Lūkas evaņģēlija iezīmēm ir, ka tajā īpaši izcelta lūgšana. Jēzu pašu vairākkārt parāda lūdzam un vairākās vietās Jēzus māca citus – un reizē arī mūs – kā lūgt. Visizteiktāk tas parādās šodienas lasījumā, kur Jēzus pats nupat beidzis lūgt un tagad māca savus mācekļus kā lūgt – viņš māca viņiem to, ko mēs pazīstam kā tēvreizi:

Tēvs,
svētīts lai top tavs vārds,
lai nāk tava Valstība,
mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas
un piedod mums mūsu grēkus,
jo arī mēs piedodam ikvienam savam parādniekam.

Tūlīt gan varam ievērot, ka šī tēvreize vairākās detaļās atškiras no tās, ko parasti lietojam, galvenokārt – šī ir īsāka, vienkāršāka. Tas variants, ko mēs labāk pazīstam, vārdu pā vārdam atrodams Mateja evaņģēlijā (Mt 6:9-13), izņemot noslēguma vārdus “jo Tev pieder valstība, spēks un gods,” kas vēlāk baznīcas praksē pienākuši klāt.

Šai Lūkas vienkāršībai ir sava īpaša pievilcība. Pašā lūgšanas sākumā mēs vienkārši uzrunājam Dievu kā Tēvu. Bet aiz šī vārda “Tēvs” ir Jēzus un viņa pirmo mācekļu dzimtās aramiešu valodas vārds “aba,” kas pat atstāts, kopā ar tulkojumu, citās vietās Jaunajā Derībā, jo acīmredzot to izteikti lietojis Jēzus un pēc viņa pirmie kristieši.

Kā mums norāda valodas speciālisti, vārds “aba” ir tāds intīms vārds, ko lietojuši bērni, uzrunājot tēvu, un ko mēs pat varbūt varētu tulkot “tēti” vai “tētīt.” Tā, lūdzot, Jēzus kā Dēls uzrunājis savu Tēvu – un tāpat arī mēs kā Dieva bērni – meitas un dēli – esam aicināti uzrunāt Dievu kā savu Tēvu.

Mūsu lasījumā ir vēl līdzība un pēc tam Jēzus teiktais, kas mūs mudina būt neatlaidīgiem savās lūgšanās: Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs.

Mēs esam aicināti lūgt, un nemitīgi lūgt, un viens normatīvs lūgšanas paraugs mums šeit ir dots. Bet lūgšana ir mūsu saruna, mūsu komunikācija ar Dievu, kas var pieņemt daudzus un dažādus veidus, tāpat kā mēs esam daudzi un dažādi cilvēkbērni, un daudzas un dažādas ir mūsu vajadzības. Un mūsu sarunā ar Dievu mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums jāmēģina ari uztvert, ko Dievs saka mums.

Galvenais mums ir lūgšana vienatnē, kas var būt ieplānota zināmos dienas laikos, vai kas var notikt spontāni, jebkurā brīdī. Un svarīga arī ir kopēja lūgšana, kad esam sanākuši kopā, kā piemēram dievkalpojumā. Bet kopējās lūgšanās mums jāmēģina lūgt tā, lai visi var saprast, iejusties un līdzi lūgt.
Vai nu tas būtu vienatnē vai kopējā lūgšanā, dažiem padodas brīvā plūsmā, savos paša vārdos lūgt. Citi lūdz, izmantojot mūsu priekšteču sagatavotos lūgšanu tekstus, tajos iejūtoties un padarot par savējiem. Citiem lūgšana ir vairāk klusēšana, mēģinot sevī uztvert Dieva klatieni un sevi atvērt Dieva Vārdam.

Bet mēs daudzi bieži izjūtam grūtības lūgt. Mēs nezinām ko un kā lūgt, mēs neizjūtam Dieva klātieni – lūdzot, mūsu domas aizklīst citur. Mums varbūt liekas, ka Dievs neatbild mūsu lūgšanām. Dzīves steigā mēs neatrodam laiku lūgt. Un tomēr ir svarīgi neuzdot un turpināt lūgt, arī ja mēs lūdzot kādreiz neizjūtam nekādu īpašu pārdzīvojumu.

Dievs atbild mūsu lūgšanām veidos, ko mēs ne vienmēr izjūtam vai saredzam. Dievs zina, kas mums nāk par labu, kas bieži vien – pat parasti – neatbilst tam, ko paši iedomājamies, ka mums vajadzētu.  Mums arī ir Jēzus solījums, ko dzirdējām lasījuma beigās, ka “Jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.” To arī apstiprina Pāvils savā vēstulē romiešiem, kur, rakstot par Svēto Garu, viņš mūs drošina (Rom 8:15-16,26): Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni... Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām.

Tā nu pats Dievs Svētais Gars nāk pie mums palīdzēt mūsu lūgšanās, īpaši ja tās nav izteiktas vārdos, bet gan ilgās un nopūtās.

Kādreiz, kad mums īpaši grūti lūgt, mēs varam arī atminēties Jēzus līdzību par farizeju un muitnieku, kur kā svētīgas lūgšanas piemērs mums ir dota muitnieka īsā un vienkāršā lūgšana (Lk 18:13): “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Tāpat varam arī lietot tradicionālo tā saucamo “Jēzus lūgšanu”: Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku.
 
Šādu īsu lūgšanu atkārtošana var būt par pamatu meditatīvai lūgšanai, kurā mēģinām sevi noskaņot un atvērt Dieva klātienei.

Daudzi un dažādi var būt lūgšanu veidi, un mums katram jācenšas atrast, kas mums vispiemērotākais.  Bet, vienalga kā mēs lūdzam, mums jābūt pastāvīgiem, neatlaidīgiem savās lūgšanās, lai arvien vairāk ieaugtu trīsvienīgā Dieva, Tēva, Dēla un Svētā Gara, sadraudzībā.

Autors: Prāv. Dr. Andris Abakuks
Foto: www.letsrejoice.com



 




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »