40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.
41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu.
42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu.
43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā.
44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!"
45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.
46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!
47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!"
48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī.
49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.
50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā.


Pārdomu teksts mums stāsta par Dāvidu, vienkāršu ganu zēnu, kurš gatavojas iet cīņā ar pieredzējušu un ļoti labi apmācītu pretinieku karavīru. Ķēniņš piedāvā viņam savas bruņas. Protams, ja cilvēks gatavojas cīnīties ar 9 pēdas garu milzi, pie tam smagi bruņotu un diezgan nokaitinātu, tad papildus aizsarglīdzekļi būtu īpaši noderīgi. 1.Samuēla grāmatas iepriekšējās nodaļās ir stāstīts, ka ķēniņš Sauls ir viens no dižākajiem vīriem Izraēlā un Dāvids – zēns, apmēram 15 gadu vecs un nebūt ne kaujās apmācīts un pieredzējis karavīrs. Varam iztēloties ainu, kad ķēniņš Sauls uzvelk Dāvidam savas bruņas, kuras viņa kustības tikai ierobežo un bruņu cepuri, kura viņam krīt pār acīm, liedzot redzēt apkārt notiekošo.

Dažkārt cilvēki, lai sevi pasargātu un nodrošinātu, patērē tik daudz spēka un enerģijas, ka beigu beigās vairs nespēj redzēt apkārt notiekošo, nespēj vairs pakustēties. Cilvēki ir tik ļoti norūpējušies par sevis pasargāšanu no jebkādiem riskiem un problēmām, ka beigu beigās viņi savu dzīvi vairs nemaz nespēj tā īsti dzīvot. Cilvēks ir aizbultējis visas durvis, noslēdzis visus logus tā, ka sāk līdzināties Dāvidam milzīgajās Saula krūšu bruņās, kas viņam sniedzas līdz ceļiem un bruņu cepurē, kas krīt pāri degunam. Cilvēks nav spējīgs vairs kustēties, cilvēks nav spējīgs vairs darīt neko.

Kāda tad ir alternatīva? Ikviens cilvēks vēlas būt nodrošināts, vēlas būt drošībā.Cilvēkiem nepatīk uzņemties liekus riskus. Atbilde ir, ka nevajag sevi apkraut ar lietām, kuras tikai traucē mums dzīvot. Mums jāatrod cits veids, kā atbildēt dzīves izaicinājumiem un grūtībām. Ko darīja Dāvids? Bībelē lasām, ka viņš darīja to, ko viņš bija paradis darīt un kur viņš jutās stiprs. Viņš nebija pieradis cīnīties bruņās un ar zobenu rokās. Bet viņš zināja, kā jāsviež akmeņi ar lingu. Tas izrādījās tieši tas, kas tajā brīdī bija nepieciešams. Viņš domāja par to, ko viņš patiesi prot labi darīt, par Dieva dotajām spējām viņam. Viņš nedomāja par to, ko Dievs bija devis kādam citam, šajā gadījumā ķēniņam Saulam, kuram Dievs bija dāvājis lielu žēlastību likdams kļūt par lielu, stipru, varenu, bruņās tērptu karotāju, bet viņš domāja par tām dāvanām, ko Dievs ir devis tieši viņam. Dāvids domāja tajā brīdī – labi, vienīgais veids, kā es varu tikt galā ar šo izaicinājumu, kā atrisināt šo problēmu vai krīzi ir atcerēties, ko Dievs man ir devis, kas ir mans talants, kādas ir manas spējas, ko es spēju darīt ļoti labi.

Otra lieta, par kuru esam aicināti pārdomāt šajā stāstā, ir – pazīsti pats sevi, lūkojies sevī, iepazīsti sevi. Tā kā Dievs katram no mums ir devis īpašas spējas, talantus vai dotumus, tad tās ir lietas, kas var mums palīdzēt grūtos brīžos, dzīves izaicinājumos un krīzēs. Tas nozīmē, ka, lai mēs tiktu galā ar izaicinājumiem un krīzēm katrs savā dzīvē, mums ir jāpazīst katram sevi. Kas es esmu? Kas man labi padodas? Ko es mīlu? Uz ko es ceru? Cilvēki pavada laiku viens ar otru, cenšoties izprast viens otru. Reizēm mums ir nepieciešams tikpat daudz laika un vēl vairāk, lai izpētītu sevi un saprastu sevi. Kas es esmu? Kas man patiešām rūp? Kas ir mans talants? Kas ir mans spēks? Ticība Dievam nozīmē uzticēties tam, ko Dievs katram no mums ir devis, tiem iekšējiem resursiem, uz kuriem es varu paļauties, atbildot dzīves izaicinājumiem, grūtībām, krīzēm.

Lai iepazītu sevi, cilvēkam ir nepieciešams nedaudz laika, miera un klusuma. Dažkārt cilvēkam tā lūkojoties sevī, atklājas lietas, kas nebūt nav pievilcīgas un iespaidīgas. Zināt sevi, zināt to, kas mums padodas labi un kas slikti, zināt savas vājības un kārdinājumus – tam ir nepieciešams laiks, miers un klusums. Bet vairāk par visu cilvēkam ir nepieciešams kāds, kas viņu mīl neatkarīgi no tā, kāds viņš ir. Kurš nevēlas nedz mācīt, nedz pārmācīt, bet pieņem mūs tādus, kādi esam. Un te mūsu dzīvēs ienāk Dievs. Dievs, kurš saka, ka mīl mūs tik ļoti, ka pat var lielas lietas darīt ar mūsu vājumu. Protams, Dievs var lielas lietas darīt ar mūsu spēku, tas ir acīm redzami, bet ir vēl viena lieta, par ko lasām Bībelē, ka Dievs var darīt lielas lietas arī ar mūsu vājumu. Tas notiek tad, kad atzīstamies, ka ne jau visās dzīves jomās esam lieliski, ka ne jau absolūti visu spējam darīt, kad atzīstam, ka mums nepieciešama palīdzība vienam no otra. Tas ir brīdis, kad misteriālā veidā Dievs mums ir spējīgs palīdzēt vairāk, kā spējam iedomāties. Iepazīt sevi nozīmē ne tikai iepazīt savas stiprās puses, tas nozīmē zināt arī to, kas mums vajadzīgs vienam no otra, ko mēs sagaidām no saviem draugiem, no savām ģimenēm.

Apustulis Pāvils vēstuē Romas draudzei (Rom.12:9-21) aicina turēt mieru ar visiem cilvēkiem. Kas gan var būt labāks, kā turēt mieru, būt mierā un dzīvot mierā virs šīs zemes un Mūžībā. Dievs jau neprasa no mums 100% panākumus visās dzīves jomās, bet Dievs prasa no mums 100% godīgumu, atzīstot, kas mēs esam, kas ir mūsu spēks un vājums, kur mēs esam labi un, kur – slikti, ko mēs sagaidām no citiem un, ko mēs varam dot citiem. Kad mēs šajās lietās esam godīgi, tad patiesi arī brīnumi notiek.

Ielūkosimie sevī! Atcerēsimies, ka Dievs lūkojas uz mums mīlestībā, pacietībā un cerībā. Atcerēsimies, ka Dievs lūkojas uz mums tad, kad cenšamies būt godīgi un uzticīgi. Dievs darbojas ar mūsu godīgumu, mūsu vājumu un mūsu spēku, ļaujot mums pieaugt vairāk un vairāk, lai līdzinātos Viņam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, mūsu Kungam. Amen.

Māc. Viesturs Vāvere