Dievkalpojumi
Fotogalerija
Archīvs
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Vēsture
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Dieva Gars nes
iesūtīts: 2013.05.16 13:34 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. (Jāņa evanģ. 3:8)

Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki. Salīdzinājumā ar citiem svētkiem viņi paliek pabērna lomā, varbūt tādēļ, ka ir grūtāk izprast viņu saturu.

Kā Jaunās, tā Vecās Derības oriģinālvalodas ar to pašu vārdu apzīmē garu un vēju.

Vēju nevar ne noķert, ne ielikt retortē un izpētīt. Bet kas gan apgalvos, ka viņa nav? Viņš noglāsta, viņš liek jūrai trakot, viņš paceļ un nes.

Līdzīgi ir ar Svēto Garu. Izpētīt mēs Viņu nevaram, bet piedzīvot gan.
Ilustrācijai kāda līdzība.

Ceļmalā guļ smilšu grauds. Garām dārdēdamas joņo mašīnas. Smilšu graudam nepatīk tāda dzīve. Tur ir pārāk daudz netīrumu un trokšņu, un viņš pats ir tik mazs.

Viņš ir dzirdējis par debesīm. Tur esot miers, un pat vismazākajā puteklī tur atspīdot lielā Dieva gaisma.

Smilšu graudam gribas debesu. Viņam ir apnikusi pasaules un paša pelēcība. Bet debesis ir augstu. Viņš mēģina tiekties tām pretī. Brīžam liekas, ka viņš jau ir kļuvis lielāks, bet debesis tomēr paliek tālu. Tuva un reāla ir tikai ceļmala. Viņš mēģina atkal. Seko jauna vilšanās. Par debesīm paliek tikai sapnis,

Viņš iztēlojas sev, kā tas būtu, ja viņš augtu un augtu, līdz beigās sniegtos ar vienu galu debesīs, ar otru palikdams uz stingra pamata - ceļmalā. Viņš paskatās uz kalnu, kas vareni slejas augšup, un pasmaida. Pat kalnam debesis ir tālu. Ir jāsamierinās, jāpierod.

Bet tad saceļas vējš. Koku galotnes lokās. Kāda pūsma satver smilšu graudu. Viņš ir izbijies. Kas nu būs? Zūd viņa pierastais pamats ceļmalā. Pasaule šķobās. Smilšu grauds jūtas tik niecīgs kā vēl nekad. Vējš viņu paceļ. Liekas, nu ir beigas viņa sapņiem, viņa pasaulei, viņam pašam. Bet tad viņš mana, ka viņu nes. Apkārt ir plašums - aizvien lielāks un lielāks. Viņu nes pāri kalnam. Pretī mirdz Dieva saule. Tā atspīd arī viņā. Viņš paliek vēl arvien smilšu grauds, bet Dieva vēja nests un Dieva saules apspīdēts. Pacelts nav viņš vien. Dieva vējš nes daudzus, un Dieva saules atspīdums ir tik dažāds. Smilšu graudam ir tik vienas bailes - ka vējš varētu viņu atkal palaist.

Bet Dieva vējš tik viegli vis nepalaiž. Ko viņš ir satvēris, to viņš arī nes, nes cauri dzīvei un mūžībai.

Ja nu viņš satver arī jūs?

Tad par Svēto Garu nebūs jāšaubās un jāprāto. Jūs dzīvosit Viņā, un tā būs liela dzīve.

Priecīgus Vasarsvētkus! - Jā, bet vajadzētu vairāk.

Priecīgus Svētā Gara svētkus! - Jau labāk!

Priecīgu dzīvi, Dieva gara nestam! - To gan!

Pauls Urdze (Gita Putce)




Meklēšana

 

Copyright © 2017; Created by MB Studija »