Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna: Par mīlestību
iesūtīts: 2013.02.10 22:44 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Mt 22:34-40
Bet farizeji, dzirdēdami, ka Jēzus saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: "Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši."

Jēzus pretinieki bieži mēģināja viņu izprovocēt ar dažādiem grūtiem vai āķīgiem jautājumiem, bet Jēzus arī vienmēr spēja viņiem dot pienācīgu atbildi, spēja viņiem muti aizbāzt, kā tas teikts mūsu tekstā. Kad viņam prasa, kāds ir augstākais bauslis, atbilde ir skaidra un vienkārša: “Tev būs Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta … un savu tuvāko kā sevi pašu.” Un viss un miers.

Cik būtisks un tomēr neiespējams ir šis bauslis, šis aicinājums vienmēr un visur mīlēt! Varbūt ir reizes, kad ticīgs cilvēks jūt, ka viņš patiešām no visas savas būtības mīl Dievu, varbūt kādas kontemplatīvas lūgšanas ekstāzē vai dabas skaistuma aizkustinājumā, bet šādas reizes pat pie īpaši svētītiem cilvēkiem ir rets izņēmums. Cik daudz no ikdienas dzīves mēs pavadām vienaldzībā pret Dievu, cik gari ir tumsības posmi, kad esam Dievam muguru pagriezuši!

Un kā tad tas ir ar sava tuvākā mīlēšanu? Vārds “tuvākais” šeit varētu apzīmēt jebkuru cilvēku, kas mums jebkurā brīdī gadās tuvumā, vai nu tas būtu uz ielas, braucot autobusā, sēžot pie pusdiengalda, darba kolēģis, mūsu mājas kaimiņš, ģimenes loceklis, cilvēks, kas mums blakus sēž uz baznīcas sola. Vai mēs šo cilvēku mīlam kā sevi pašu? Protams, ka nē! Var jau būt reti izņēmumi. Varbūt reizēm māte tā mīl savu bērnu vai vīrietis iemīlējies sievietē, bet ikdienas sadzīvē mēs nespējam uzturēt tādu mīlestības kāpinājumu.

Apustulis Pāvils savā lielajā mīlestības slavinājumā, kas atrodams 1. vēstulē korintiešiem (1Kor 13:4-7), norāda uz mīlestībai raksturīgām īpašībām:

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.

Un atkal mēs viegli varam saredzēt sevī tieši pretējās īpašības, un bez šaubām Pāvils un korintieši, kam viņš rakstīja, arī varēja tās saskatīt sevī. Piemēra pēc, retais no mums būs pilnīgi pasargāts no sacensības gara: mēs vēlamies paši sevi izcelt, savas spējas, savu darbību, savus panākumus, ne mūsu darba biedra. Mēs vēlamies panākt savu. Un kurš no mums kādreiz nesaskaišas, kad mūsu tuvākais nerīkojas mums pa prātam.

Tas viss varētu gandrīz likt mums padoties mūsu dabīgajiem dzinuļiem, un nemaz netiekties pēc it kā neaizsniedzama mīlestības ideāla. Un tomēr … kā tas vispār izskaidrojams, ka cilvēks spēj kaut jel vismazākā mērā mīlēt?

Raudzīsimies uz šo jautājumu no pavisam citas perspektīvas. “Dievs ir mīlestība” mēs lasām Jāņa pirmajā vēstulē (1Jņ 4:8). Ko gan cilvēks spēj zināt vai uzdrīkstēties teikt par visuvarenā Dieva dabu vai īpašībām, un tomēr Jānis apliecina un izceļ, ka “Dievs ir mīlestība.” Dievs ir pasauli radījis un to mīl un mīlestībā par to gādā un to uztur. Un tā kā Dievs ir cilvēku radījis pēc sava tēla un līdzības (Gen 1:26-27), arī cilvēkam piemīt kautkas no šīs dievišķās mīlestības, lai gan cilvēkā šī mīlestība parādās nepilnīgā un bieži vien pat sakropļotā veidā.

Visas mīlestības avots ir Dievs. Kā Jānis raksta (1Jņ 4:10), “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.”

Kad mēs izjūtam visus trūkumus un pretrunas mūsos pašos un mūsu tuvākajos, kad mēs vērojam pasauli un redzam visas sāpes un ļaunumu, kas tajā atrodami, tad mums var rasties šaubas, kā tas viss savienojams ar Dieva visvarenību un mīlestību. Un patiešām tas varbūt ir mūsu ticības dzīves vissmagākais jautājums. Vienkāršas un skaidras atbildes nav, tikai mums ir dots apzināties, ka Dievs ir pats ienācis savā pasaulē un izjutis to uz sava paša ādas, izjutis to līdz pat krusta nāvei. Viņš ir solidarizējies ar cilvēkiem, kurus viņš pats radījis.

Pāvils raksta korintiešiem (1Kor 13:12), “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” Mēs varam spriest visādi par to, kāpēc pasaule ir tāda kāda tā ir, bet mums vienkārši nav dots visu tagad saprast. Kā Pāvils norāda, šajā pasaulē visas atbildes mums netiks dotas, bet nākamajā pasaulē viss kļūs skaidrs un mūsu mīlestība uzplauks visā pilnībā. “Pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies,” bet “mīlestība nekad nebeidzas.” (1Kor 13:8)

Ievērosim arī, ko saka angļu mistiķe Noričas Jūliāna. Jūliāna dzīvoja laikā ap 1400. gadu, bija gudra un apdāvināta domātāja, garīga padomdevēja tiem, kas viņu apmeklēja, bet nākamajām paaudzēm viņa atstājusi savu grāmatu Dievišķās mīlestības atklāsmes. Šeit ir dažas rindas no grāmatas pēdējās nodaļas, kur pēc atklāsmēm, ko viņa kā jauna sieviete saņēmusi, un pēc viņas daudzu gadu pārdomām par šīm atklāsmēm Dievs pēdīgi viņai dod šādu izskaidrojumu:

Vai tu gribētu zināt sava Kunga nolūku šajā lietā?
Ievēro labi, viņa nolūks bija mīlestība.
Kas tev to parādīja? – Mīlestība.
Ko viņš tev parādīja? – Mīlestību.
Kāpēc viņš tev to parādīja? – Aiz mīlestības.
Pastāvi tajā un tu atzīsi un sapratīsi arvien vairāk no tās.
Bet neko citu tu itin nekad nezināsi un neiemācīsies.


Lielais viduslaiku itāļu dzejnieks Dante Aligjēri savā meistardarbā Dievišķā komēdija, kad viņš aprakstījis visu savu ceļojumu pa elli, šķīstītavu un paradīzi, kad pašās beigās viņš apskaidrībā redz Dievu visā savā godībā – tad dzejnieks var tikai atzīt, ka viņam pietrūkst vārdu, bet paliek mīlestība:

Nav vietas iztēlei, tik Mīlestība
ir tā, kas garu debess dzīlēs aiznes
un visam ritēt liek – tā Mīlestība,
caur kuru griežas saule, mēness, zvaigznes.


Tā nu novēlu, lai mēs visi aiz visiem dzīves piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem arvien vairāk visās lietās izjūtam un saskatām Dieva mīlestību – to mīlestību, kas liek ritēt pasaulei un visam, kas tajā atrodams.

Prāv. Dr. Andris Abakuks
Foto: wisdomnunderstanding.blogspot.co.uk



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »