Emīlam Eglītim 90. dzimšanas dienā
Kādā dzejā lasīju: Kas ir rudens? Vai kritušas lapas zem kājām? Vai sārts pīlādzis mājas vārtos?<p> Jā,
rudenī koki kļūst kaili, ir lapkritis. Bet rudenī ir arī raža, ir
nogatavojies tas, kas pirms tam ir sēts. Tagad ir prieks par to, kas
ienācies, nobriedis, ir raža - iztika nodrošināta. Vai tā nav arī mūsu
dzīvē? Emīls Eglītis piedzima rudens mēnesī, 1919. gada 24. septembrī. 90
gadi ir garš laika posms, uz ko atskatīties. Dzimtā vieta ir Madonas
apriņķa Mētrienas pagasta lauku mājas “Eglītes”.
Kā jauns
zēns dodas prom no tēva mājām uz Malnavas lauksaimniecības vidus skolu,
lai tur iegūtu tālāku izglītību. Malnava ir tuvu pie Krievijas robežas,
netālu no Kārsavas, bet līdz mājām vairāk kā 100 km. Viņš pats atceras,
ka tur esot pavadīti jaunības skaistākie gadi.
Kaŗa gados
cīnās Latviešu leģionā, ir ievainots, bet atveseļojas. Nonāk vairākās
bēgļu nometnēs Rietumvācijā, pēdējā ir Volterdingena un tad 1948. gadā
ir izceļošana uz Angliju. Cilvēks, kas mīl dabu un sauli, iepazīstas ar
citu gaisotni - darbu dziļi zemē, prom no saules, strādā ogļraktuvēs
Stouk-on-Trentas apkaimē. Iesaistās vietējā latviešu sabiedriskā
darbā. Stouk-on-Trentas DVF nodaļā apvienojas Alsadžeras, Ņūtonas un
Šaltonas nodaļas. Emīls Eglītis ir sekretārs, vada uz laiku arī nodaļu.
Par rosīgo darbu nodaļu apbalvo ar Majora Alksnīša ceļojošo kausu.
1961.
gadā pārceļas uz dzīvi Stokportā pie Mančesteras, tur strādā vienā no
lielākiem ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem Anglijā. Salaulājas ar Austru
Piksis. Abi ir pateicīgi, ka bērni varēja iegūt labu izglītību: meita
Helena darbojas kā ģimenes ārste Anglijas vidienē, audzina divus
bērnus, un dēls Pauls ir zinātnieks un strādā Norvēģijā Oslo
meteoroloģiskā institūtā.
Emīls Eglītis nekad nav varējis
dzīvot bez latviešu kopības. Kristietība un atbildība pret tuvākajiem
ir vienmēr bijusi pie sirds. Kopš 1979. gada vada kā priekšnieks
Mančesteras draudzi. Par darbu DVF organizācijā ir saņēmis atzinības
rakstus un DVF zelta nozīmi.
Kad Latvija atkal atguva
brīvību, ir vairākkārt devies uz dzimto pagastu Mētrienu un arī uz
Malnavu. Arī šogad ciemojas Latvijā un viesosies tur, kur iemītas
bērnības un jaunības takas. Ceļa somā būs sirsnīgas atmiņas un
draudzība, kas radusies gadu gaitā.
Es esmu iepazinusi Emīlu
Eglīti kā uzticamu cilvēku. Baznīcas darbā ir rakstījis kārtējos
sinodes protokolus, ir pārbaudījis baznīcas pārvaldes ienākumus un
izdevumus, bet zina arī, ka Bībelē ir labi vārdi, kas der priecīgiem
dzīves notikumiem gan arī skumjiem.
Ir rudens, ir brieduma
laiks. Emīls Eglītis atskatās uz bagātiem, svētīgiem dzīves gadiem. Man
ir tuva dzejnieka Jāņa Strautnieka uzticība tam, kuŗa rokās ir visa
mūsu dzīve un pateicība: Un ja arī dienas rūk It kā smiltis saujā, Būsim zelta graudi, lūk, Dieva lielā pļaujā.
Māc. Gita Putce 2009. g. septembrī
|